Trešdiena, 17. decembris
Vārda dienas: Hilda, Teiksma

Būt kopā vienmēr un visur

Madara Ozoliņa
13:26
18.10.2017
78
Suncis 6 1

Viņa zina, ko nozīmē gaidīt vietā, gulēt un dot ķepu. Viņa prot ne to vien. Un tieši tādēļ mēs viņu pavisam drīz varēsim redzēt savos televīzijas ekrānos. Stāsts ir par vācu aitu suni Darku.

Darkai ir četri gadi, saimniece Liene Zariņa stāsta, ka par šīs šķirnes suņiem ir visdažādākās leģendas. Pēc suņa ienākšanas ģi­me­nē Liene drīz sapratusi, ka dzīvnieks nepildīs tikai mājas sargsuņa pienākumus, bet gan pratīs ko daudz vairāk. “Kad laukos iegādājāmies īpašumu, pirmā doma, protams, bija, kā māju apsargāsim. Izlēmām, ka jāiegādājas suns. Bet mums ar Darku radās tik liela saikne, ka nu viņa ir kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Viņa ir personība,” stāsta Liene un atzīst, ka zina – to, kāds būs suņa raksturs, lielā mērā nosaka gēni un pirmās nedēļas pēc dzimšanas, kad tiek apgūta socializēšanās: “Uzvedību tāpat kā anatomiju un fizioloģiju suns pārmanto no saviem vecākiem. Būtiski ir arī , kādos apstākļos un kur sunītis ir dzimis. Ne par velti saka, ka, pirms izvēlēties kucēnu, vajadzētu apskatīt kucēna vecākus un apstākļus, kuros tie dzīvo. Sunim socializācijas posms ir no trīs līdz 16 nedēļu vecumam. Šajā laikā sunim ir jāpaspēj satikt simt cilvēku, pabūt dažādās vidēs, dažādos apstākļos iepazīties ar satiksmes dalībniekiem, pastaigāt pa dažādām virsmām – sunim ir jāpierod pie vides maiņām.”

Darka ir komunikabla un atvērta socializācijai. Viņai patīk, ka tiek glaudīta un mīļota. Kad Darka kaut kur dodas kopā ar saimnieci, vienmēr līdzi tiek ņemta Darkas sedziņa ar mājas smaržu. Suns jau no mazotnes ir paradis braukt mašīna, būt sabiedrībā. “Mēs iespēju robežās Darku ņemam visur līdzi. Es saprotu, ka visas durvis mums nav atvērtas, tādēļ vienmēr pārliecinos, ka vietā, uz kuru dodamies, visiem ir pieņemama suņa sabiedrība. Sākotnēji daudzi uz mums skatās ar aizdomām un piesardzību Darkas lielā auguma dēļ. Tomēr iepazīstoties saprot, cik šis suns ir mīļš un labsirdīgs. Pašai Darkai gan ir gluži vienalga, uz kurieni mēs dodamies, galvenais, lai es esmu blakus. Šķiet, suns domā – varam dzīvot kaut zaru būdiņā, galvenais, ka esam kopā.”

No četru mēnešu vecuma Dar­ka tika vesta uz suņu skolu. “Ma­ni pārsteidza, cik labi kucītei padevās jaunu prasmju apgūšana. Reizēm pat atlika kaut ko parādīt vienu reizi, Darka to uzreiz saprata un atkārtoja. Varēja redzēt, ka ir gatava darboties vēl un vēl. Es sapratu, ka pamatus esam apguvušas un sunim sāk kļūt garlaicīgi. Gribēju izmēģināt ko neordināru un sāku meklēt piemērus, ko es sunim varētu iemācīt. Kad Darkai bija astoņi mēneši, mana jaunākā meitiņa bija maziņa. Un, kā jau tas ar maziem bērniem mājās mēdz būt, visur vienmēr bija izmētātas mantas. Ie­do­m­ā­jos, cik jauki būtu, ja kāds man palīdzētu tās savākt. Tad, nelasot nekādas instrukcijas, bet gan vienkārši izjūtot savu suni, mēs kopīgi sākām kārtot istabu – likt mantas grozos. Darkai bija tik interesanti!” atceras Liene. Šo pras­­mi kaut ko atnest Darka pavisam drīz varēja parādīt arī plašākai publikai. Uz­ņē­mums “Li­vo­nia” pirms Jāņiem rīkoja dzirk­­s­tošā dzēriena “Mež­ezers” lielo izlozi. Uzņēmuma pārstāvji vēlējās izlozes uzvarētāju noteikt neparastā veidā. Šampaniešu korķīšos tika ieliktas lapiņas, uz kurām rakstīti to cilvēku vārdi, kas piedalījās izlozē, korķus izbēra zemē. Darkas pienākumos ietilpa izvēlēties izlozes uzvarētāju – paņemt vienu korķīti un iemest kastītē. “Šo izlozi iespējams noskatīties arī internetā. Tā bija viena no pirmajām, interesantākajām pieredzēm. Tagad piedalāmies vēl kādā projektā – televīzijas raidījuma filmēšanā. Tika izvēlēti pieci suņi, no kuriem vienam tiks uzticēti papildu pienākumi un uzdevumi. Tā būs Darka. Lai arī sākotnēji mazliet sat­raucos, kā Darka uzvedīsies filmēšanas laukumā un vai viss izdosies, saprotu, ka uztraukumam nebija pamata. Darka mīl, ka tiek pievērsta uzmanība. Sunīte ļoti labi saprot, ka tai uzticēts kas vairāk, un to novērtē,” zina Liene.

Darkas saimniece atzīst, ka pati mēdz būt pārsteigta par to, cik Darka daudz prot izdarīt, cik daudz saprot. Viņa stāsta par nesenu notikumu, kas viņas acīs Darkas saprāta un domāšanas līmeni pacēlis vēl daudz augstākā plauktiņā: “Pagājušajā gadā mēs ģimenē paņēmām vēl vienu sunīti. Darka līdz tam bija mūsu vienīgais mīlulis – vienmēr bijusi uzmanības centrā. Laiks, kad ģimenē ienāca mazais sunītis, bija adaptācijas un pielāgošanās laiks mums visiem – arī abiem suņiem. Darka jau sākumā mazajam sunītim parādīja, kurš ir galvenais. Mazais to pieņēma un respektēja. Tad kādu dienu zvanīja meita un teica, ka abi suņi ir pazuduši. Mazajam tajā laikā bija vien pieci mēneši. Tas bija rudens, ātri satumsa. Pēc brīža mājās pārradās Darka, bet no mazā sunīša nebija ne miņas. Sacēlām kājās draugus un tuvākos kaimiņus. Meklējām, jo sunītis bija tik maziņš, ka pats mājās neatnāks. Vācu aitu suņi nemēdz klīst prom no mājām, tādēļ pavisam nesapratu, kas notiek. Izrādījās, Darka mazo sunīti bija aizvedusi. Par šādiem gadījumiem Latvijā nebiju dzirdējusi, biju vien lasījusi literatūrā, ka pasaulē kas tāds ir noticis, ka lielais suns mēdz aizvest mazo uz iepriekš noskatītu vietu, bet tā vieta nav humāna – tā ir liela bedre vai dziļi brikšņi. Lielais suns to dara ar domu, ka mazais netiks ārā un neatgriezīsies. Mēs, meklējot mazo suni, pēc pāris stundām iegājām kaimiņu pagalmā, kas ir aptuveni puskilometru no mūsu mājas. Tur atradām mazo sunīti. Sieviete, kas tur dzīvo, stāstīja, ka pagalmā ienākušu divi suņi. Lielais sācis skriet pa apli, mazais lielo ķēris. Tā abi kādu brītiņu skrējuši, kamēr lielais suns mazajam bija nojaucis pēdas, galva mazajam bija apreibusi, bet lielais ātrumā aizskrējis. Mazais sunītis lielo sācis meklēt. Darkas mērķis bija tikt vaļā no mazā sunīša, bet viņa rīkojās ļoti humāni. Nevis atstāja bedrē vai brikšņos, bet gribēja atrast tam jaunas mājas. Zīmīgi, ka šajā mājā dzīvo sieviete, kurai pirms gada bija nomiris četrkājainais mīlulis. Tā vien šķiet, ka Darka to zināja! Es šo situāciju nevērtēju kā kaut ko cietsirdīgu. Es redzu Darku, kura gribēja panākt savu, bet rīkojās ļoti humāni! Mēs mazo sunīti, protams, atvedām atpakaļ, esam sadraudzējušies. Pēc šī gadījuma sapratu, ka man vairāk jāvelta laiks katram sunim atsevišķi.”

Darkas saimniece ir pārliecināta, ka suņa domāšana attīstās kopīgās nodarbēs, veicot dažādus uzdevumus. Nu Liene ar Darku apgūst jaunas iemaņas un trikus, ar kuriem iepriecināt arī citus.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Izlocīt puķes

06:08
17.12.2025
4

Rīdzenē vienā no ārēji tik līdzīgajiem daudzdzīvokļu namiem sastopu bijušo bērnudārza audzinātāju Annu Kosovu. Viņa no saviem 70 gadiem vairāk nekā divus desmitus gandrīz katru brīvo mirkli veltījusi japāņu papīra locīšanas mākslai jeb origami. “Vienkārši esmu cilvēks, kurš grib visu ko pamēģināt,” iesākumu atceras kundze, atklājot, ka pēc kādā video ieraudzītā parauga ienācis prātā izlocīt […]

Pilsētvides risinājumi – dizains, kas apvieno funkcionalitāti un drošību

10:30
16.12.2025
18

Pilsētvides attīstība balstās trīs galvenajos principos – estētikā, funkcionalitātē un drošībā. Labi izstrādāta vide kalpo iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsētas viesiem, radot vietu, kur cilvēki var ērti pārvietoties, strādāt, socializēties un atpūsties. Pilsētvides kvalitāti nosaka ne tikai arhitektūra, bet arī pārdomāts aprīkojums, kas nodrošina kārtību, orientēšanās ērtību un patīkamu atmosfēru. Pilsētvides aprīkojumam ir nozīmīga loma šajā […]

Bruņinieks ar zelta komandu

05:17
15.12.2025
271
1

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri […]

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
62

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
1047
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
138

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
31
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
29
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
42
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
44
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
42
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi