Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Bungas, žurnālistika un Fonoklubs

Kristīne Lāce
21:12
22.09.2020
49
Foto Janis Viksna 1

Cēsnieks Jānis Sildniks četru bērnu ģimenē ir pastarītis. Viņu saista mūzika un žurnālistika. Jānis spēlē bungas grupās Enhet un Doni Tondo un ir viens no Fonofest un Fono Cēsis organizatoriem, kā arī iesaistās ģimenes uzņēmuma Fonoklubs darbībā.

Parādoties interesēm par mediju nozari, jau vairāk nekā piecus gadus strādā portālā Delfi un ir saņēmis Latvijas žurnālistu asociācijas “Izcilības balvu 2016”.

– Kā sākās tava dzīve Fo­noklubā?
– Fonoklubs bija kā festivāla Fonofest turpinājums. Festivāls sākās 2005.gadā, bet Fonoklubu atvēra 2007.gadā, tas atradās Cēsu kultūras nama (šobrīd – Vidzemes koncertzāle “Cēsis” aut.) telpās. Vēlējāmies rīkot koncertus ne tikai vienu reizi vasarā. Tāpēc radās doma par Fonokluba izveidi. Kultūras namā bija maza koncertvieta, kur tika organizēti underground (pagrīdes-aut.) pasākumi, kas pamazām sāka izvērsties par kaut ko lielāku, tagad viss attīstījies līdz tam, kādu redzam Fonoklubu mūsdienās.

– Cik tev bija gadu, kad darbību sāka Fonoklubs?
– To atminos ļoti labi. Kad atvērām Fonoklubu, man bija 17. Tā bija koncertvieta, kur pasākumi norisinājās līdz desmitiem vakarā. Es legāli drīkstēju tur atrasties (smejas). Līdz ar manu pilngadību tika atvērts Fonoklubs esošajā formātā.

– Esi izaudzis ar festivālu Fonofest un Fonoklubu. Ko tas iemācījis?
– Ļoti daudz. Ir grūti nosaukt konkrētas lietas, jo, kad organizējām pirmo festivālu, man bija piecpadsmit. Jau no tāda vecuma esmu iesaistīts pasākumu organizēšanā. Protams, pirmie uzticētie pienākumi bija simboliski – aproču līmēšana un tehniskie darbi. Laikam ejot, augu pats un auga arī pienākumi. Beigu beigās biju viens no festivāla organizatoriem. Atbildēju par reklāmu un komunikāciju ar medijiem. Tas man noteikti ir palīdzējies arī nonākt portālā Delfi.

Kāda ir tava loma portālā Delfi?
– Reizēm pildu gan žurnālista funkciju, gan atbildu par sociālajiem tīkliem. Darbs neapnīk, jo kolektīvs ir ļoti profesionāls, tāpēc nemitīgi varu mācīties no kolēģiem. Īpaši priecājos par komandu sociālajos tīklos, jo strādājam kopā ar komiķi Edgaru Bāliņu, mūziķi Edavārdi un ētera personību Andru Čudari.

– Esi saņēmis Latvijas žurnālistu asociācijas Izcilības balvu.
– Jā, Latvijas žurnālistu asoci­ācijas “Izcilības balvu 2016”. Tas bija projekts saistībā ar Čer­nobiļas atomelektrostacijas katastrofas 30. gadadienu. Kopā ar cēsniekiem Edžu Miķelsonu, kurš arī strādā Delfi, un fotogrāfu Jāni Vīksnu devāmies uz turieni, lai savām acīm redzētu, kā izskatās traģēdijas vieta. Godalgotajā projektā bija mans apskats, Vīksnas fotogalerija un kolēģu raksti par šo tēmu, apskatot gan vēsturiskos aspektus, gan intervējot cilvēkus, kuri piedalījušies sprādziena seku novākšanas darbos. Starp citu, par spīti tam, ko domā vairums, Černobiļu šobrīd apmeklēt ir droši.

– Vai arī Fonokluba sociālie tīkli ir tavs “lauciņš”?
– Jā, tā ir mana sirdslieta.

– Dažubrīd ieraksti Fonokluba sociālajos tīklos liek pasmaidīt par sabiedrībā notiekošo. Kur rodas idejas?
– Atminos, ka Latvijas medijos izsaucām pret sevi negācijas, jo pasmējāmies par vētru Latvijā. Gāju uz klubu gar Vācu kapiem, bija nolūzis neliels zars. Aiznesu to līdz Fonokluba ieejas durvīm. Facebook ielikām bildi ar tekstu – pirms un pēc vētras postījumiem. Mēs nedaudz iesmējām par to visu. Jau pēc brīža daži Latvijas nacionālie mediji vēstīja, ka Cēsīs Fonoklubs izsmej vētras sekas (smejas).
Klubā bieži vien darām drosmīgas lietas, piemēram, organizējot nestandarta pasākumus, kā Nekvalitatīvās mūzikas nakts vai Treniņtērpu ballīte. Esam iemācījušies būt nedaudz radošāki un atrast, kā izcelties uz Latvijas fona, jo sekotāji sociālo tīklu vietnēs ir no visas valsts. Cenšamies strādāt tā, lai izceltos ne tikai ar koncertiem un festivāliem.

– Arī pats aizraujies ar mūziku. Vai tas ir jau kopš bērnības?
– Jā, tētis ir profesionāls trompetists, mēs, visi bērni, ar mūziku esam uzauguši. Esmu nedaudz mācījies spēlēt gan trompeti, gan dažādus citus mūzikas instrumentus, bet visvairāk saista bungas.

– Un kāpēc tieši bungu spēle?
-Tviterī mans čoms Kārlis Ķilkuts reiz vaicāja, vai kāds ir dzirdējis, kā es dziedu. Ģitārists Jānis Volkinšteins tobrīd no grupas Indygo atbildēja: “Marts un Lauris (Jāņa brāļi -aut.) ir dzirdējuši, tāpēc nolika pie bungām (smejas).” Tas ir viens no izskaidrojumiem.

Otrs izskaidrojums – pirms gadiem divdesmit mani piesaistīja bungas kā instruments. Tolaik sāka organizēties matelacore grupa Enhet. Mājas pagrabā atradās mēģinājuma telpa un bungas bija tas instruments, kas konsekventi stāvēja un bija pieejams. Nevienam nezinot, sēdos pie tām. Lauris mani tur “pieķēra”, tā vietā, lai dusmotos, nopirka man bungu vālītes. Tā sāku spēlēt.

– Kādi ir tuvākie plāni saistībā ar mūziku?
– Ar instrumentālā roka trio Doni Tondo plānojam drīzumā izdot debijas albumu. Mēs spēlējam vieglu rokmūziku ar blūza un citu žanru ietekmi. Skanējumu veido tikai bungas, basģitāra un ģitāra.

– Vai ar vēl kaut ko aizraujies brīvajā laikā?
– Man patīk vēsturiskā prese. Kad man ir brīva diena, paņemu lielu kafijas krūzi, izslēdzu telefonam skaņu un lasu 20. un 30. gadu avīzes.

– Ko tev nozīmē Cēsis?
– Tā ir mana ģimene un draugi. Cēsīs visbiežāk esmu nedēļas nogalēs, bet par notiekošo pilsētā un tās apkārtnē uzzinu arī no laikraksta Druva, jo abonēju uz Rīgu ne tikai sev, bet arī kolēģim Edžum. Man patīk, ka Cēsīs ir neatkarīgs drukātais medijs, kas ir viens no lielākajiem reģionālajiem laikrakstiem Latvijā. Es ar lielu interesi sekoju tā saturam.

– Ko tu pats sev novēlētu?
– Nepievilt citus. Es vēlētos labi izdarīt to, kas man ir uzticēts.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
5

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
261

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
20

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
22
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
8
5
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
26
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
24
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
64
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi