Cēsnieks Jānis Sildniks četru bērnu ģimenē ir pastarītis. Viņu saista mūzika un žurnālistika. Jānis spēlē bungas grupās Enhet un Doni Tondo un ir viens no Fonofest un Fono Cēsis organizatoriem, kā arī iesaistās ģimenes uzņēmuma Fonoklubs darbībā.
Parādoties interesēm par mediju nozari, jau vairāk nekā piecus gadus strādā portālā Delfi un ir saņēmis Latvijas žurnālistu asociācijas “Izcilības balvu 2016”.
– Kā sākās tava dzīve Fonoklubā?
– Fonoklubs bija kā festivāla Fonofest turpinājums. Festivāls sākās 2005.gadā, bet Fonoklubu atvēra 2007.gadā, tas atradās Cēsu kultūras nama (šobrīd – Vidzemes koncertzāle “Cēsis” aut.) telpās. Vēlējāmies rīkot koncertus ne tikai vienu reizi vasarā. Tāpēc radās doma par Fonokluba izveidi. Kultūras namā bija maza koncertvieta, kur tika organizēti underground (pagrīdes-aut.) pasākumi, kas pamazām sāka izvērsties par kaut ko lielāku, tagad viss attīstījies līdz tam, kādu redzam Fonoklubu mūsdienās.
– Cik tev bija gadu, kad darbību sāka Fonoklubs?
– To atminos ļoti labi. Kad atvērām Fonoklubu, man bija 17. Tā bija koncertvieta, kur pasākumi norisinājās līdz desmitiem vakarā. Es legāli drīkstēju tur atrasties (smejas). Līdz ar manu pilngadību tika atvērts Fonoklubs esošajā formātā.
– Esi izaudzis ar festivālu Fonofest un Fonoklubu. Ko tas iemācījis?
– Ļoti daudz. Ir grūti nosaukt konkrētas lietas, jo, kad organizējām pirmo festivālu, man bija piecpadsmit. Jau no tāda vecuma esmu iesaistīts pasākumu organizēšanā. Protams, pirmie uzticētie pienākumi bija simboliski – aproču līmēšana un tehniskie darbi. Laikam ejot, augu pats un auga arī pienākumi. Beigu beigās biju viens no festivāla organizatoriem. Atbildēju par reklāmu un komunikāciju ar medijiem. Tas man noteikti ir palīdzējies arī nonākt portālā Delfi.
Kāda ir tava loma portālā Delfi?
– Reizēm pildu gan žurnālista funkciju, gan atbildu par sociālajiem tīkliem. Darbs neapnīk, jo kolektīvs ir ļoti profesionāls, tāpēc nemitīgi varu mācīties no kolēģiem. Īpaši priecājos par komandu sociālajos tīklos, jo strādājam kopā ar komiķi Edgaru Bāliņu, mūziķi Edavārdi un ētera personību Andru Čudari.
– Esi saņēmis Latvijas žurnālistu asociācijas Izcilības balvu.
– Jā, Latvijas žurnālistu asociācijas “Izcilības balvu 2016”. Tas bija projekts saistībā ar Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas 30. gadadienu. Kopā ar cēsniekiem Edžu Miķelsonu, kurš arī strādā Delfi, un fotogrāfu Jāni Vīksnu devāmies uz turieni, lai savām acīm redzētu, kā izskatās traģēdijas vieta. Godalgotajā projektā bija mans apskats, Vīksnas fotogalerija un kolēģu raksti par šo tēmu, apskatot gan vēsturiskos aspektus, gan intervējot cilvēkus, kuri piedalījušies sprādziena seku novākšanas darbos. Starp citu, par spīti tam, ko domā vairums, Černobiļu šobrīd apmeklēt ir droši.
– Vai arī Fonokluba sociālie tīkli ir tavs “lauciņš”?
– Jā, tā ir mana sirdslieta.
– Dažubrīd ieraksti Fonokluba sociālajos tīklos liek pasmaidīt par sabiedrībā notiekošo. Kur rodas idejas?
– Atminos, ka Latvijas medijos izsaucām pret sevi negācijas, jo pasmējāmies par vētru Latvijā. Gāju uz klubu gar Vācu kapiem, bija nolūzis neliels zars. Aiznesu to līdz Fonokluba ieejas durvīm. Facebook ielikām bildi ar tekstu – pirms un pēc vētras postījumiem. Mēs nedaudz iesmējām par to visu. Jau pēc brīža daži Latvijas nacionālie mediji vēstīja, ka Cēsīs Fonoklubs izsmej vētras sekas (smejas).
Klubā bieži vien darām drosmīgas lietas, piemēram, organizējot nestandarta pasākumus, kā Nekvalitatīvās mūzikas nakts vai Treniņtērpu ballīte. Esam iemācījušies būt nedaudz radošāki un atrast, kā izcelties uz Latvijas fona, jo sekotāji sociālo tīklu vietnēs ir no visas valsts. Cenšamies strādāt tā, lai izceltos ne tikai ar koncertiem un festivāliem.
– Arī pats aizraujies ar mūziku. Vai tas ir jau kopš bērnības?
– Jā, tētis ir profesionāls trompetists, mēs, visi bērni, ar mūziku esam uzauguši. Esmu nedaudz mācījies spēlēt gan trompeti, gan dažādus citus mūzikas instrumentus, bet visvairāk saista bungas.
– Un kāpēc tieši bungu spēle?
-Tviterī mans čoms Kārlis Ķilkuts reiz vaicāja, vai kāds ir dzirdējis, kā es dziedu. Ģitārists Jānis Volkinšteins tobrīd no grupas Indygo atbildēja: “Marts un Lauris (Jāņa brāļi -aut.) ir dzirdējuši, tāpēc nolika pie bungām (smejas).” Tas ir viens no izskaidrojumiem.
Otrs izskaidrojums – pirms gadiem divdesmit mani piesaistīja bungas kā instruments. Tolaik sāka organizēties matelacore grupa Enhet. Mājas pagrabā atradās mēģinājuma telpa un bungas bija tas instruments, kas konsekventi stāvēja un bija pieejams. Nevienam nezinot, sēdos pie tām. Lauris mani tur “pieķēra”, tā vietā, lai dusmotos, nopirka man bungu vālītes. Tā sāku spēlēt.
– Kādi ir tuvākie plāni saistībā ar mūziku?
– Ar instrumentālā roka trio Doni Tondo plānojam drīzumā izdot debijas albumu. Mēs spēlējam vieglu rokmūziku ar blūza un citu žanru ietekmi. Skanējumu veido tikai bungas, basģitāra un ģitāra.
– Vai ar vēl kaut ko aizraujies brīvajā laikā?
– Man patīk vēsturiskā prese. Kad man ir brīva diena, paņemu lielu kafijas krūzi, izslēdzu telefonam skaņu un lasu 20. un 30. gadu avīzes.
– Ko tev nozīmē Cēsis?
– Tā ir mana ģimene un draugi. Cēsīs visbiežāk esmu nedēļas nogalēs, bet par notiekošo pilsētā un tās apkārtnē uzzinu arī no laikraksta Druva, jo abonēju uz Rīgu ne tikai sev, bet arī kolēģim Edžum. Man patīk, ka Cēsīs ir neatkarīgs drukātais medijs, kas ir viens no lielākajiem reģionālajiem laikrakstiem Latvijā. Es ar lielu interesi sekoju tā saturam.
– Ko tu pats sev novēlētu?
– Nepievilt citus. Es vēlētos labi izdarīt to, kas man ir uzticēts.
Komentāri