Dodoties ceļojumā uz kādu valsti vai pilsētu, mēs internetā vai ceļvežos paraugāmies, ko vajadzētu apskatīties, kas izpelnījies citu ceļotāju ievērību. Tā arī rīkojos pirms braukšanas uz Hamburgu Vācijā. Kā divi galvenie apskates objekti izlēca – Reeperbahn un Miniatur Wunderland (Miniatūrā Brīnumzeme).
Runājot par pirmo, zinātāji to mēdz salīdzināt ar Amsterdamas sarkano lukturu kvartālu, tikai nedaudz mazākā mērogā. Reperbānis ir Hamburgas naktsdzīves rajons, pasaulē plaši pazīstams ar sarkano lukturu ielu, daudzajiem bāriem, seksa veikaliem, klubiem, bordeļiem un citu šādam rajonam piedienošu. Uzreiz gan jāsaka, ka šoreiz šīs ielas nakts dzīvi neizbaudījām, aprobežojāmies ar tās apskati dienas laikā, skaidri apzinoties, ka varēsim vien teikt, ka esam tur bijuši, bet ne sajutuši nakts dzīves mutuļus, skaņas, smaržas un garšas.
Šoreiz vairāk par miniatūro brīnumpasauli, kas tiešām pārsteidza. Ļoti iespējams, pat vairāk nekā reperbānis.
Informācija vēstīja, ka šis ir pasaulē lielākais dzelzceļa modelis, ka tur ir māju un ainavu maketi. Sākotnēji likās, ka tas vairāk domāts bērniem, kuri turp cenšas aizvilkt savus vecākus. Taču, iznākot no šīs ēkas, domas biju mainījis uz pretējo pusi, un varu teikt – tur interesanti ikvienam. Tiesa, tā arī neesmu sev formulējis, kas tas ir – muzejs, izstāde, atrakcija, ekspozīcija vai arī viss kopā. Un melots nebūs.
Pavisam nedaudz vēstures. Viss sākās pirms 13 gadiem, kad Frederiks Brauns, viesojoties Cīrihē, iegāja dzelzceļa modeļu veikalā, tur redzētais viņam uzjundīja spēcīgas bērnības atmiņas. Radās vēlme uzbūvēt lielāko dzelzceļa modeli pasaulē, un ar šo ideju viņš iepazīstināja brāli Geritu. Tas gan skeptiski skatījās uz tādu ieceri, taču brāļa neatlaidība lika mainīt domas, un Gerits sāka izvērtēt realizācijas iespējas. Secinājums bija diezgan interesants – projekts ir tehniski sarežģīts, no ekonomiskā aspekta – ļoti riskants, no uzņēmējdarbības viedokļa – pilnīgi traks. Taču iespējams. Ar to pietika, lai iecerei dotu zaļo gaismu, un tagad šis pasaules lielākais miniatūrais dzelzceļa modelis ir viena no iecienītākajām apskates vietām Ziemeļvācijā, ko ik gadu apciemo vairāk nekā miljons apmeklētāju. Pērn tika sveikts desmit miljonais skatītājs.
Par vietas popularitāti pārliecinājāmies jau, ejot pirkt biļeti, kur uzzinājām, ka ekspozīcijā tiksim tikai pēc trim stundām, tik daudz jau bija apmeklētāju. Taču bija darba diena, turklāt tūrisma sezona jau arī bija beigusies! Ieteikums tiem, kuri vēlēsies turp kādreiz nokļūt, iepriekš pa tālruni rezervēt apskates laiku.
Mūs ierakstīja sarakstā, vispirms gan noskaidrojot, no kuras valsts esam ieradušies. Par šo jautājumu nedaudz pabrīnījāmies, sak, vai izskatāmies jocīgi, bet patiesais iemesls atklājās, kad iekļuvām ekspozīcijas telpās. Pie sienas bija redzami valstu nosaukumi, pie katra skaitlis, kas rāda, cik apmeklētāji no tās jau paviesojušies miniatūrajā pasaulē. No Latvijas, šķiet, bijām ap 4700, bet bija eksotiskas valstis, pret kuru nosaukumu bija redzams skaitlis 1. Laikam interesanti būt pirmajam apmeklētājam no savas valsts.
Pa ceļam uz galveno arēnu iespējams apskatīt darbnīcas, kurās top aprīkojums – mājas, cilvēku figūriņas, vilcieni, mašīnas, viss pārējais. Katrs var pārliecināties, ka tas ir roku darbs, kas prasa lielu pacietību un veiklus pirkstus. Jo cilvēciņi ir pāris centimetru garumā, taču ir arī bērni, mazuļi, suņi un pat sēnes mežā.
Ekspozīcija sākas ar ļoti interesantu ekskursiju pasaules vēsturē. Astoņas diorāmas, katra kvadrātmetra lielumā parāda civilizācijas attīstību Vācijā, sākot no neolīta laikmeta līdz pat mūsdienām, ieskaitot Pirmo un Otro pasaules karu, Berlīnes mūra uzcelšanu, nojaukšanu. Aptuveni 3000 figūriņas, arī ēkas un tehnika detalizēti parāda konkrēto laika posmu. Interesanti vērot Berlīnes mūra tapšanu, sākot ar pirmajiem dzeloņstiepļu žogiem, kad vēl kādi vietējie caur logiem mēģina pārbēgt uz Rietumvāciju, līdz pat brīdim, kad tur jau uzcelta pamatīga robežjosla. Izcila iespēja ātri, skaidri un uzskatāmi pastāstīt konkrētās valsts vēsturi.
Taču galvenā ekspozīcija pārsteidza pamatīgi. Telpa it kā sadalīta atsevišķās zonās, un katra rāda fragmentu no kādas valsts vai pilsētas. Te ir Šveice, Austrija, Amerika, Skandināvija, pati Hamburga un vēl. Un pie katra var stāvēt un skatītes, skatīties, skatīties. Uzbūvēta konkrētajai valsti raksturīga ainava, piemēram, Šveicē ir kalni, pilsētiņas, un visur dzelzceļi. Ar tiem vilcieniem interesanti, jo tie brauc ne tikai konkrētajās ainavās, bet arī virs galvām, zem kājām, visur, kur skaties. Šveicē vilcieni pa tuneļiem iet cauri kalniem, augšup lejup kursē slēpotāju vagoniņi. Katrs sektors ar kaut ko pārsteidz, un spēj tikai visu pamanīt. Uzreiz varu teikt, tas nav iespējams, jo katrs būs pamanījis citas detaļas, nianses. Katra figūriņa konkrētajā vietā nolikta ar ideju, kādā darbībā, tur nekas nav nejaušs. Dažs koka cilvēciņš ir darbā, kāds atpūtā un tamlīdzīgi. Neskaitāmi pūļi noskatās rokkoncertu, kur uz lielajiem ekrāniem rāda koncertu, kā jau piedienas. Hamburgas futbola stadionā tūkstoši seko līdzi spēlei, un uz lielā ekrānā tiek demonstrēti labākie spēļu momenti. Pa pilsētām braukā mašīnas, pa bāni traucas fūres, Amerikā paceļas un nolaižas daudzkārt pilotējamais kosmosa kuģis. Skandināvijā ūdenī pienāk un atiet kuģi. Skandināvijā ir ziema, un starp figūriņām pamanāmi arī ziemas peldētāji, kuri izbauda peldi āliņģī.
Īpaši pārsteidzoša ir lidosta, kas aizņem itin lielu platību. Lai arī tā neatveido kādu konkrētas pilsētas lidostu, viss tajā kā īstajā, ieskaitot viesnīcu, milzīgu autostāvvietu un pat pazemes dzelzceļu, kas pieved pasažierus. Nemitīgi kursē tehniskā dienesta automašīnas, pat lidmašīnas paceļas un nolaižas, aizripina uz savām vietām lidostā. Var teikt, lidosta dzīvo. Vienu brīdi pat aizdegas kāda lidmašīna, un tūlīt uz notikuma vietu kaukdamas traucas ugunsdzēsēju automašīnas. Brīžiem tiešām bija sajūta, ka no tām tūlīt izlēks dzēsēji un sāks darbu. Viss ir ļoti reāli.
Ekspozīcijas ierīkotāji sagādājuši vēl kādu brīnišķīgu pārsteigumu. Ik pēc 15 minūtēm telpās iestājas nakts. Apgaismojums satumst, toties iedegas uguntiņas mājās, vilcienos, mašīnās. Kopā objektos izvietots apmēram 335 tūkstoši uguntiņu. Arī lidosta vienās gaismās, ir patiešām nereāla sajūta. Pēc zināma laika atkal uzaust diena, un tā cikls atkārtojas atkal un atkal.
Pa vidu sektoriem ikviens var ieskatīties arī vadības telpā, kur pie neskaitāmiem monitoriem sēž vīri, kas seko līdzi, lai viss funkcionētu atbilstoši programmām. Visu procesu vada 46 datori.
Tā nemanot paiet stundas, un pieķeru sevi, ka galva vairs neņem pretī apjomīgo ainavu, informāciju, ko tā sniedz, vairs nespēju reaģēt uz visu jauno. Te vajadzētu vairākas dienas, lai visu tā lēnām un pamatīgi izpētītu. Katrā ziņā iespaids ir ļoti spēcīgs, kļūst skaidrs, ka Frederiks Brauns tomēr izdomājis varenu pasākumu. Jā, drošajiem pieder pasaule un to var iekarot arī ar bērnības sapņu palīdzību. Jānis Gabrāns
Komentāri