“Druva” publicē cēsnieka Renāra Sproģa stāstījumu par viņa braucienu uz Ukrainu. Pirms kāda laika aprakstījām viņa piedzīvoto Kijevā, Maidana laikā. Tagad Renārs atkal nolēma doties uz šo kara plosīto valsti.
Kāpēc Ukraina? Kādēļ izlēmu doties uz kara (sauksim lietas īstajos vārdos) plosītu Ukrainas reģionu. Pēc šā gada ziemas Maidana apmeklējuma apraksta “Druvā”, redzēju, kas par milzu interesi bija cilvēkiem – zvani no draugiem, jautājumi no nepazīstamiem feisbukā. Draudzīgā Aicinājuma ģimnāzijā un Cēsu 2.pamatskolā, pēc sarunas ar vecāko klašu skolēniem par piedzīvoto un redzēto Maidanā, sapratu, ka tā interese ir nevis vienkārša ziņkārība, sak, kā tad viņam gājis pa to Ukrainu, bet kas stipri vairāk, jo cilvēki labi saprot ukraiņu brīvības centienus.
Tātad. No paša sākuma vēroju notikumus Ukrainā, lasu Ukrainas, Latvijas un Krievijas medijus, lai būtu puslīdz objektīvs vērtējums, bet jo vairāk iedziļinos, jo vairāk saprotu, ka neko nesaprotu! Vērojot visu šā Ukrainas konflikta attīstību un eskalāciju, ir lielas bažas par mūsu valsts likteni. Kā sākās krievu – somu ziemas karš, kas notika 1939/40.g. uz mūsu valsts robežas? Precīzi tas, kas patlaban notiek Ukrainā? Kā sacīt ,,vilks spalvu met, tikumu nekad”! Visa šā augstāk minētā iespaidā nolēmu doties uz Ukrainu. Lai brauciens būtu saturīgs, nevis vienkārši, kā dažs varbūt padomā, ārprātīga ekstremāļa vazāšanās pa kara zonu, vienojos, ka uzrakstīšu vērojumus “Druvā”, un gatavošu video reportāžu televīzijai “Re:Tv.” Sagatavošanās braucienam ilga divas nedēļas – saņemt Baltkrievu vīzas, saskaņot laikus intervijai Kijevā ar Doņeckas žurnālistu Timu Zlatkinu, interviju Mariupolē ar vietējo blogeri un citiem sabiedriski aktīviem cilvēkiem. Sadabūju koordinātas žurnālistus atbalstošai organizācijai, kur varēja saņemt aizsarglīdzekļus – bruņuvesti un kevlara ķiveri, jo bez tiem ATO (anti teroristiskā operācija) zonā neiesaka rādīties. Iepazinos ar Neatkarīgās Rīta Avīzes Ukrainas korespondentu Imantu Liepiņu, kurš deva vērtīgus padomus par apģērbu. Piemēram, censties izvairīties no krāsu toņiem, kas figurē jebkuras no konfliktējošās puses karogos, nevajag ASV karoga elementus, nedrīkst apģērbā būt kaut stilizēta, bet militāra rakstura elementu un tamlīdzīgi. Kara zonā ar jokiem nebārstīties, savu viedokli neizklāstīt.
Baltkrievija – Ukraina Ceturtdienas vakarā izbraucu uz Minsku. Izbrīna Baltkrievijas labie ceļi! Nav taču Eiropas struktūrfondu līdzfinansējuma! Vakarā tikšanās ar baltkrievu draugiem. Protams sarunas ap un par politiku. Nostāja skaidra – amerikāņi apmaksājuši revolūciju Ukrainā, patreiz provocējot nabaga Krieviju uz nacionālās drošības “aizstāvēšanās”. Uz jautājumu kādēļ visa pasaule nosoda Krievijas rīcību, atbilde par kaut kādām Āfrikas valstelēm un Ķīnu, kas esot vienotas savā nostājā pret rietumiem. Lai nu kā, esam tomēr jau gadus astoņus draugi, tāpēc disputs beidzas ar jokiem un laba vēlējumiem. Skaidrs ir viens ,ka puse, kur pieejami tikai vienā stilā vēstoši mediji, ir ar savu, nedalāmu pārliecību. Interesanti kādēļ objektivitātes labad, cilvēki šajā globalizācijas laikmetā, kad rokas stiepiena attālumā pieejami visas pasaules mediji, izvēlas šādu veģetatīvu pozīciju?
Brauciens turpinās! Līdz Ukrainai tieku bez starpgadījumiem! Iebraucot Ukrainas teritorijā, var redzēt, ka valsts ir kara stāvoklī! No smilšu maisiem ik pa 10 m ierīkoti ugunspunkti! Robežsargi bruņuvestēs ,pie sāniem pistoles, mugurā uzkārti automāti. Gaisotne saspringta. Mašīna tiek diezgan pamatīgi pārbaudīta!
Robežsargs “piesienas” pie trim balzāmiem, esot par daudz. Saku, ka vedu kā suvenīrus. Nedrīkst! Te lieti noder līdzpaņemtās grāmatas ar skaistām mūsu valsts fotogrāfijām. Rezultātā robežsargs laimīgs, ar padusē iesistu bilžu grāmatu, dodas atpakaļ uz savu posteni, es savukārt ar saviem trīs balzāmiem laimīgi, pa šausmīgi sliktiem Ukrainas ceļiem, kratos dziļāk valstī. Pa ceļam divreiz aptur ukraiņu ceļu policija (viņiem milicija). Beidzas, kā jau ierasts, ar kukuli! Esmu “atbrīvots” ne tikai no pārdesmi eiro, bet arī Baltkrievijas rubļi gādīgi aizceļoja pie policista.
Kijeva! Apmetos tai pašā viesnīcā, kur biju Maidana laikā! Dīvainas sajūtas! Pastaigājos ap viesnicu, pirms pusgada te bija pilns ar teltīm, ugunskuriem, barikādēm un tūkstošiem cilvēku! Tagad telšu vairs nav, par bijušo liecina bojāgājušo cilvēku fotogrāfijas, metāla un koka vairogi kas nolikti piemiņas vietās.
Dzīve Doņeckā
Vakarā norunāta tikšanās ar Doņeckas žurnālistu. Tims ir precīzs. Viņam līdz draudzene, arī no Donbasa. Meitene gan filmēties atsakās, savukārt Tims gatavs kameras priekšā pastāstīt par dzīvi šodienas Doņeckā! Situācija tur skaudra. Pastāvīgas apšaudes gan no Ukrainas armijas puses (aviācija, artilērija), gan DTRšiem (pašpasludinātā Doņeckas tautas republika). Daudzi viņa paziņas aizgājuši karot DTRiešu pusē. Gan ekonomiskās situācijas dēl, jo tie vismaz regulāri maksājot, gan arī ideoloģisku apsvērumu vadīti, jo Krievijas kanāli te maļ un maļ savu versiju par apkārt notiekošo. Interesanti atzīmēt ,ka puiši, kas aizgājuši dienēt uz DTR, burtiski pēc nedēļām divām, trim izmainās uz diametrāli pretējo pusi. Ne tikai nesveicina, bet jūtama tāda kā agresivitāte kas lauztin laužas pa visām malām ārā. Kā Tims saka, cilvēki šādos apstākļos ātri un pamatīgi izmainās. Vaicāju par DTR zvērībām, vai ir tiesa. Jā,esot. Vaicāju vai nav kameras priekšā to visu stāstīt? Nē, bail neesot, jo cenšoties atspoguļot situāciju objektīvi, varot tikpat pastāstīt par DTR zvērībām,k as neesot noslēpums ,tikpat arī par Ukrainas aviācijas uzlidojumiem un bombardēšanu, kaut Ukrainas varas iestādes noliedz civilo objektu bombardēšanu. Tims domā, ka vietējie grupējumi palikuši nekontrolējami, ja mēs piekrītam teorijai, ka saknes jāmeklē Kremlī. Visā šo bruņoto organizāciju kontrolētajā teritorijā zeļot “bespriģels” un varas visatļautība. Vai cilvēki atbalsta šīs, neatkarīgās no Ukrainas, pseido valsts Jaunkrievija, izveidi? Nu negribot kādu īpašu ļaužu grupu aizvainot, bet viņaprāt (draudzene piekrītoši ar galvu māj) Donbasa pilsētām veidojoties, cilvēki, kas tika sasūtīti( ogļrači,rūpnīcu strādnieki) nu neesot tā domājošākā un ar intelektu apveltītākā ļaužu grupa. Dzimtene, līdz ar to piederība pie kaut kādas tautas, zemes, kultūras, ir viņiem nesaprotama lieta. PSRS, nu tas jā, pārtika lēta, medicīna, izglītība par brīvu, visi vienādi. Tā ir tā īstā. Tims saka, Donbasa ogļrači uzskata, ka visa Ukraina uz viņu pleciem turās.
Parunājam arī par manu braucienu uz Mariupoli. Tims saka, ka labāk braukt līdz Zaporožjei vai Dņepropetrovskai, tur atstāt auto, jo Eiropas numuri varētu būt kārdinājums kādam iedzīvoties uz mana rēķina, ņemt fikseri (vīrs ar savu auto, kas “pa kluso” ieved ATO zonā, iepazīstina ar vajadzīgajiem cilvēkiem, palīdz kutelīgās situācijās).Vārds pa vārdam, pāris zvanu uz Mariupoli Tima draugiem un nolemjam, ka nākošajā dienā mēģināšu dabūt SBU (Služba Bezopasnosti Ukraini) akreditāciju un došos ceļā ar savu auto. Uz atvadām uzdāvinu grāmatu par Latviju, tādu pašu ko iedevu robežsargam, mūsu balzāma pudelīti, par kuru gan Tims nosaka – kara laikā esot nozvērējies alkoholu ne lāsi neņemt, bet pēc kara, tad nu gan pamatīgi piedzeršoties. Sarunājam tikties pēc kara. Pie sevi nodomāju, kāda gan būs Ukraina pēc kara, kad tas vēl būs un vai maz vispār būs valsts kā Ukraina, bet to skaļu protams nesaku.
Otrā rītā dodos uz SBU, bet sestdienā viss ir ciet. Mirklis pārdomām ko darīt, nolemju tomēr doties bez akreditācijas.
Bunkuri uz ceļa
Brauciens uz Mafriupoli. Attālums 900km. Ceļi drausmīgi sliktā stāvoklī. Pa ceļam vēroju kā no milzu plantācijām novāc saulespuķu un kukurūzas ražu. Pie kāda no laukiem, kur nevaru saprast, kas par kultūru tiek vākta, apstājos un aprunājos ar vietējo traktoristu. Izrādās soja, ko pirmo reizi ieraudzīju “dzīvajā”. Uzpļāpājam ar traktoristu par dzīvi Latvijā, par ko viņam dikti liela interese – vai tiešām mums labi ceļi, vai tiešām mums visi ir tikai rietumu traktori, vai tiešām mēs kā eiropieši varam ceļot bez vīzām pa visu pasauli. Pēc brīža dodos tālāk.
Pagrieziens no N08 šosejas, pirms Dņepropetrovskas, uz Zaporožji, hopsā, pirmais no smilšu maisiem būvētais bunkurs (ja neskaita robežu). Apstājos, lai papētītu tuvāk bunkuru, nevienu karavīru ap un iekšā neredzu. Braucu tālāk. Aiz Zaporožjes ārā jau satumst, lai gan tikai septiņi vakarā. Apstājos kādā benzīntankā iedzert kafiju un sazvanīties ar mariupolieti, kurš apņēmies man sagaidīt un pa pilsētu izvadāt. Noskaidroju caur kādām pilsētām jābrauc, lai neuzskrietu DTRiešiem. Pēc pārdesmit km jau nākamais blokpostenis, šoreiz ar karavīriem un pilnu pārbaudi. Automāti, ložmetēji, smilšu maisi, bruņutransportieris. Pārbauda visas mašīnas – gan no Zaporožjes Mariupoles virzienā (tajā pašā virzienā arī Doņecka un Luhanska) braucošās, gan Zaporožjē iebraucošās. Pārbauda manus dokumentus (pase, pilnvara kā ārštata korespondentam no “Rr:Tv”). Jautājumu nav, varu doties tālāk. No Zaporožjes līdz Mariupolei pāris simti km, šajā posmā vēl trīs blokposteņi, caur kuriem bez īpašas aizķeršanās tieku cauri. Ap pusnakti esmu Mariupolē. Pirms pilsētas blokposteņa mani sagaida Žeņa ar diviem karavīriem. Saruna īsa – brauc cieši aiz manis un dari visu ko es. Braucam, pirms blokposteņa izslēdzam gaismas, tumsā lēniņām pieripojam, puiši kaut ko pasaka postenī esošajiem karavīriem, viss kārtībā, turpinām ceļu tālāk. Esmu Mariupolē, ATO zonā.
Tikšanās Mariupolē Iebraucam naksnīgajā Mariupolē. Pilsēta, kurā starp citu ir 600000 iedzīvotāju, ir kā izmirusi. Ik pa brīdim ceļu milicijas posteņi, kuriem bez starpgadījumiem, kaut ātrums pārvietojoties pa pilsētu svārstās no 80-100km/h tiekam garām. Laikam jau pazīstami, nospriežu. Aizbraucam līdz viesnīcai, noprotu, ka te laikam tikai žurnālisti mitinās, jo daļai pie viesnīcas noparkotajiem auto, logos ielīmēts A4 papīra lapa ar uzrakstu PRESS. Iečekojamies numuriņos, Žeņa (tā sauc Mariupolieti, kas apņēmies izvadāt pa Mariupoli) iepazīstina ar karavīriem – Sergejs un Andrejs. Aprunājos ar Andreju, armijā esot nesen, pāris mēnešus. Kas bijis agrāk, civilajā dzīvē? Pēc izglītības inženieris, strādājis kādā no metalurģijas uzņēmumiem, paralēli pasniedzis lekcijas, bet tagad dzīve esot apgriezusies ar kājām gaisā, kamēr neizdzīšot teroristus no savas zemes, ieroci nost nelikšot. Pavaicāju saviem jauniegūtajiem paziņām kas viņi pēc tautības, jo šis jautājums man vienmēr licies interesants – krievu masu informācijas līdzekļi “Kijevas huntu” raksturo kā radikālus ukraiņu nacionālistus. Atbilde mani pārsteidz. Žeņa sevi sauc par krievvalodīgo (russkajazičnij), stāsta, ka šejienieši sevi neuztver īsti ne kā ukraiņus vai krievus pēc nacionālās piederības, bet vairāk tieši kā ruskojazičnije. Vecāki -viens no Baltkrievijas, otrs no Krievijas. Pats, prasu, esi par vienotu Ukrainu jeb uzskati, Donbasam būtu tomēr pašnoteikšanās vai pat pievienošanās Krievijai vajadzīga? Atbilde dzelžaina -Ukraina ir vienota. Tālāk prasu Andrejam, kas viņš pēc tautības – mamma cēlusies no grieķiem (biju lasījis, ka viena no Krimas tautu minoritātēm ir grieķi), tētis dzimis Krievijā. Te nu bija apbižotie krievu tautības cilvēki un ļaunā ukraiņu nacionālistu hunta. Trūcīgi ģērbtie karotāji
Sergejs pastāsta, ka vakarnakt lauki pie pilsētas ar “gradiem” (reaktīvie mīnmetēji) apšaudīti. Skats, kā naksnīgajās debesīs plosoties gradi esot iespaidīgs. Viņš piedāvā aizbraukt uz priekšējām pozīcijām un pavērot kā krievu karaspēks pamieru ievērojot. Gan jau arī šonakt šaušot. Domāts, darīts. Pirms sēsties mašīnās, Sergejs apvaicājas vai ir bruņuvestes? Saņēmis apstiprinošu atbildi, liek braukt cieši aiz viņa un sekot visām viņa norādēm. Braucam. Pēc minūtēm 20 Sergejs savam autiņam izslēdz gaismas, es tieši tāpat, un mēmajā nakts klusumā pieripinām pie kārtējiem smilšu maisiem. Pirms blokposteņa apstājamies, izkāpjam no mašīnām. Pie mums pienāk kareivis, bruņojies ar automātu. Mazliet tālāk, cik nu zvaigžņotās debesis ļauj, var saskatīt zemē ieraktu bruņutransportieri, redzamas ierakumu aprises, blindāžas. Mani pavadoņi ar pienākušo karavīru ir cīņu biedri. Pāris pieklājības frāzes, iepazīstamies un, protams, jautājumi par situāciju frontē. Krievs (saglabāju viņu izteicienus) nesen atkal esot šāvis, tagad jau pāris stundu esot kā miers no viņu bliešanas. Karavīrs, pēc pakāpes leitnants, saka ka visi gaidot plkst. 03.00, jo šajā stundā esot oficiāli jāiestājoties pamieram. Ticības gan īsti neesot, jo pamieri esot bijuši vairākkārt – gan oficiālais, kas pirms laika Minskā pirmoreiz parakstīts, gan mutiski, kad abas karojošās puses vienojas par uguns pārtraukšanu, ievainoto vai kritušo izvešanai. Krievam nekad nevarot ticēt, neesot tādas reizes bijis, kad būtu ievērojis norunas. Puiši, Sergejs un Andrejs, prasa leitnantam ko viņš tik slikti apģērbts? Jā, tiešām, to pat es, būdams civilais, redzu, armijas zābaku nav, bikses, labi tās aizsargkrāsā, bet jaka melnā krāsā “civilā”. Leitnants sūkstās, ka valdība par viņu un puišiem nemaz nedomājot, viņa pakļautībā ir jauniesaucamie, tātad tas nav kāds no brīvprātīgo bataljona – drēbes katrs pats sev rūpējot. Turīgāku vecāku dēliem esot labākas, vairāk piemērotas gan armijai, gan kara apstākļiem, pārējiem jāiztiek ar to kas ir. To dzirdot, man atmiņā ataust 2013.gadā paša organizētais Lāčplēša dienas vakars, kur video projekcijā apspēlējām mūsu, Cēsu skolnieku rotas, tapšanu un kara gaitas, arī tad, tālajā 1919.gadā mūsu džeki bija kā baskāju armija, tērpušies ar to kas bija pieejams, bet tas taču bija pirms gandrīz 100 gadiem! Cik dīvaini, te puiši atdod savas dzīvības par Zemi savu, bet valsts nejēdz pat tik daudz kā drēbes sarūpēt. Sergejs ar Andreju saskatās, atver sava autiņa bagāžnieku un sāk krāmēt leitnanta priekšā gan armijas silto jaku, gan termo veļu, gan zābakus. Tās esot viņu drēbes, ko viņi tikko esot priekš sevis sarūpējuši Kijevā no kaut kādām labdarības organizācijām, bet pašreiz tās labāk noderēšot leitnantam. Eh, kas par emocijām. Nakts melnums, ap mums klaji lauki, aiz mums Mariupole, pēc kuras tīko ienaidnieks, virs mums zvaigznes un mēs, mēness apspīdēti nekurienes jeb precīzāk blokposteņa vidū.
Kad lielgabali modina Pēc tikšanās ar blokposteņa komandieri, dodamies uz viesnīcu. Pirms braucam prom, sarunājam, ka nākošajā dienā, jau dienas gaismā, apmeklēsim blokposteni atkal, un tad arī mums vairāk izrādīs karavīru dzīvi, viņu ikdienu. Braucam uz viesnīcu. Plkst.3.30. Apšaudes nav. Varbūt pretinieks tiešām ievēros pamieru? No rīta, ap astoņiem mani pamodina pērkona negaiss. Valstos gultā un šķendējos, ka lietū (jo negaiss un lietus iet roku rokā) nekāda filmēšana nesanāks. Pēc minūtēm 15 pārsteigts gultā pieceļos sēdus, jo ārā spīd saule…. Spīd saule un zvērīgs pērkona negaiss!? Tas taču nelīmējas kopā! Pieskrienu pie loga, attaisu un saprotu – tā taču ir artilērija, kas tik pamatīgi bliež! Patiesībā nekad neesmu dzirdējis šaujam lielgabalus, tādēļ minstinos ar novērtējumu, kas tas par troksni īsti ir. Sazvanu Žeņu, tūlīt būšot. Pēc brīža pie viesnīcas piebrauc arī Žeņa ar Sergeju un Andreju. Jā, krievi esot pārkāpuši pamieru, šaujot. Prasu, vai troksnis, kas dzirdams ir no izšautas zalves vai lādiņam piezemējoties, jo neesmu, paldies Dievam, piedzīvojis karu, lai orientētos kara trokšņos. Krītot, skan atbilde. Kamēr runājam, šaušana mitējusies. Braucam uz pilsētu, uz fronti braukt vēl nevarot, jo dēļ pamiera pārkāpšanas esot sabraukuši kaut kādi ģenerāļi, kas novērtē pozīcijas, pieņemot izlūku ziņojumu.
Aizliegtā filmēšana Stūrējam uz Mariupoles centru. Pie stūres apsēdies Žeņa, es blakus filmēju. Panākam kravas auto, kura vaļējā kravas kastē sasēduši pārdesmit karavīru, kas brauc uz priekšējām līnijām. Skats atkal pietiekoši nereāls. Varbūt nevis skats, bet kopā, viss, kas ap mani notiek. Esmu valstī kura ierauta kara darbībā, esmu pilsētā, pie kuras pienācis līdz zobiem bruņots pretinieks, esmu pilsētā, kas tiek apšaudīta, esmu kopā ar karavīriem, kas nogalina un jebkuru brīdi var tapt nogalināti. Šo pārdomu pavadīts cītīgi filmēju uz karu braucošos puišus. Tas viss ir tik reāli un reizē nereāli. It kā taču esmu redzējis arī karavīrus pārvietojamies mūsu Latvijā, bet te viss ir kaut kā absolūti savādāk. Tātad filmēju kareivjus, kas pilnā bruņojumā sasēduši kravas auto. Neviens, pilnīgi neviens nesarunājas, nu nav kā filmās rāda, sak, bezbēdīgie puiši dodas uz fronti, priecīgi, ka varēs nīsto ienaidnieku sist. Sejas, neteikšu ka drūmas, bet kaut kādas vienaldzīgas, ne sejas, bet maskas. Te pēkšņi mūsu mašīnai ceļu aizšķērso džips, kas visu laiku turējies aiz smagā. No džipa izkāpj bārdains, gadus 45-50 vecs, ar pret mani pavērstu automātu, kareivis. Liek atdot fotoaparātu un izkāpt no mašīnas. Šajā brīdī atcerējos ko bija mācījis kāds zināms karsto punktu reportieris par karavīru filmēšanu kara zonās, bet par vēlu. Izsvempjos no mašīnas. Ja teiktu, ka šajā brīdī nebiju nobijies, melotu, un dodos pie armijnieka. Izdzēs!Kā šāviens, vismaz tajā brīdī man tā likās, atskan pavēle, bet fotoaparātu no rokas neizlaiž. Noformatēju karti, bet aparātu viņš no rokām neizlaiž. Stāvam ielas vidū, ukrainis, vienā rokā pret mani automāts (nesaprotu kamdēļ), otrā mana kamera, kuru neatdod, pie apmales mūsu mašīna un šķērseniski noliktais armijnieku džips, no kura uz mums skatās citi kaujinieki. Iedomājos karavīram parādīt sava “Canona menu”, kur, atkal jāsaka paldies Dievam, bija krievu valodā melns uz balta rakstīts “net izobražeņij”. Dieviņš un kameras konfiscētājs apžēlojās, atdeva kameru un atļāva tālāk braukt.
Uz frontes līniju Tikām līdz pilsētas centram jau bez starpgadījumiem. Bijām solījuši karavīriem nopirkt pretapaukstēšanās un citas zāles, tad nu devāmies sirojumos pa Mariupoles aptiekām. Aptiekas, tāpat kā daudzi veikali, slēgtas ,bet ja vaļā, tad 70% izpirktas. Pēc kāda brīža blandīšanās, izdevās vajadzīgo arī sagrabināt. Te vēl varētu piebilst, ka pilsēta izskatās kā izmirusi, ir svētdiena, bet ielās cilvēku maz, kaut Mariupole, kā iepriekš minēju ir liela pilsēta. Ap 600000 iedzīvotāju (pirms kara).
Iezvanās Sergeja telefons. Blokpostenī “gaiss tīrs”. Varam braukt. Komandieris laipni izrāda kareivju sadzīvi, piekodina tikai nefilmēt ierakumus kopējā plānā ar apkārtni, ja nofilmēto/nofotografēto ieliek internetā, ienaidnieks, lai nevar saprast pozīciju izvietojumu un citu informāciju.
Pirmais, ko apskatam ir sašauts milicijas vieglais automobilis jeb precīzāk tas, kas pāri palicis. Bijusi GRADu apšaude pa pozīcijām, cilvēki, paldies Dievam, paspējuši ierakumos, bet auto paliek kā uzskatāma liecība tam kas ir karš. Karš ir atnācis Mariupoles pievārtē. Neviena neaicināts. Atrodoties ierakumos, vēroju netālu esošo pilsētu, skatos šāviņu atstātās bedres visapkārt, redzu metrus 200 no pozīcijām DUS, kas arī cietusi artilērijas apšaudēs, un nonāku pie atziņas, ka, esot karam, var arī nebūt karš. Kā tā? Atceros kas skolā mācīts par 1.vai 2.pasules karu, kas lasīts un filmās redzēts. 1914.g.28.07 Austroungārija pieteica karu Serbijai, 1939.g.01.09 Vācija piesaka karu Polijai, tur viss skaidrs. Kāds ar kādu pilnīgi oficiāli karo, bet šeit?
Sāku ierakumu apskati. Pirmajā zemnīcā improvizēta virtuve. Te atrodas pāris maisu ar kartupeļiem, maize, makaroni un zemnīcas stūrī pāris maišeļi ar kaut ko. Pat plītiņa, pie kuras sēž divi karavīri, ar pa tvērienam noliktiem automātiem, un mizo kartupeļus. Jā,ar sausu maizi karotājs nebūsi. Ejam tālāk. Lai tiktu uz nākošo, centrālo ierakumu līniju, jāšķērso metrus 50 plata, ar dažiem kokiem apaugusi josla. Pie viena no kokiem piestiprināts spogulītis un kāds kareivis skuj bārdu. Sasodīts, cik dīvaini! It kā jau skaidrs, ar karu dzīve neapstājas, bet kaut kā nereāli tāpat.
Ierakumos Esam pie centrālajām pozīcijām. Priekšplānā zemē ierakts BTR (bruņutransportieris), ar stobru pret Krieviju. Pabrīnos kādēļ karavīri BTRu par Audi sauc, bet pamanot uzlīmētos Audi apļus kļūst skaidrs, sak, karā arī kādai humora devai jābūt! Ejam pa ierakumiem. Ik pa 10-15m tāds kā piedēklis ierakumu līnijā. Ugunspunkti, paskaidro komandieris. Neatļauj karavīru sejas filmēt. Visi jauniesaucamie esot no Austrumukrainas, un ņemot vērā, ka līdz pat 50% sabiedrības ir prokrieviska, karavīri baidās par savu tuvinieku dzīvībām, tādēļ arī sejas tiek slēptas. Cik gan sarežģīta situācija – valstī it kā karš, bet oficiāli kara stāvoklis nav izsludināts, it kā armija, bet trūkst ne tikai ieroču, pat elementāra apģērba kareivjiem nav, un vēl jāuztraucas par tuvinieku drošību, jo nedod Dievs, kāds seju atpazīst. Paejam garām komandpunktam. Te nu zemnīcas griestus sedz vismaz 40cm bieza metāla plāksne, arī šo, tāpat kā pilnīgi visu pārējo, no kā būvēti ierakumi – betons, smilšu maisi, kokmateriāls, armatūra, sarūpējuši brīvprātīgie. Arī ierakumus rakuši pilsētnieki. Redzot manu neizpratni, komandieris noskalda: “Pasaki visiem, ka valsts mūs ir pametusi! Ierakumi, ēdiens, apģērbs, viss ir brīvprātīgo organizāciju un Mariupoles iedzīvotāju sarūpēts!”
Esam tikuši līdz nākošam bunkuram, te karavīru “atpūtas vieta”. Tā ierīkota bedrē, lai paslēptos no šāviņiem, kur protams saule neiespīd, kur bariem apkārt lodā žurkas, kur mitrās drēbes neizžūst, tur var gulēt uz pāris matračiem un sapņot par valsts nākotni.
Sākas apšaude Vēl brīdi pastaigājam pa ierakumiem, tad kāpjam ārā un ejam uz blokposteni. Pēkšņi atkal sāk šaut artilērija. Ducina pamatīgi, bet kur? Komandieris pa rāciju ar kādu sazinās, noskaidro pa kurieni “nepārkāpjot pamieru” ienaidnieks šauj. Pagaidām ne pa mums, nosaka, bet jums labāk prom braukt, jo tūlīt ari te var sākties. Pieejam pie mašīnām, drošs paliek nedrošs, uzvelkam bruņuvestes un savā starpā pārspriežam kur tālāk doties. Izlemjam aizbraukt līdz nākošajam blokpostenim, kas tikai nepilna kilometra (pa taisnu līniju) attālumā no šā. Sergejs sazinās ar kaut ko pa mobilo telefonu, pavaicā man vai būtu gatavs braukt uz neitrālo joslu, arī tur būšot ko redzēt. Piekrītu. Atvadāmies no komandiera un braucam. Pēc pāris minūtēm, kad esam tikuši uz paralēlā ceļa un tuvojamies nākošajam postenim, ieraugam, ka blokpostenis, kurā tikko bijām, ir vienos zemes vālos un dūmos. Izrādās, ka burtiski tikko, kā esam izbraukuši no posteņa, pa to atklāta artilērijas uguns. Zeme dreb, sajūta, ka kāds ar āmuru sit pa plaušām. Pamiers?! Sergejam kāds zvana. Zvanītājs, viņa dienesta biedrs, saka, ka krievs ar tankiem uzbrūkot. Kā to var zināt? Izlūki ziņojuši, ka no krievu pozīcijām izbraukusi tanku kolonna, virzoties uz Mariupoli, un artilērija, kā būs beigusi apšaudīt šo blokposteni ,šaus arī pa visiem pārējiem. Vai tanki uzbruks pilsētai vai būs kārtējais psiholoģiskais uzbrukums, to protams neviens nevar pateikt. Jums jābrauc prom, kamēr vēl ir tāda iespēja. Atvadāmies, puiši uzdāvina Ukrainas karogus un sarunājam tikties. Pēc kara.
Komentāri