Teikšu atklāti, nemaz šajā nedēļā neesmu paspējusi nopietni uzskaņoties svētkiem, tikai šī rīta bērnudārza apmeklējums un raksta gatavošana par Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas – tagad arī Baltā galdauta svētku – atzīmēšanas tradīciju Jāņmuižā sāka ievirzīt manu prātu šajā gultnē. Taču joprojām – jau otro nedēļu – domas kavējas kur citur. Arī pie tradīcijām, tomēr citām, krietni attālām no mūsu šodienas ritma un aktualitātēm.
Pirms trim nedēļām – 9.aprīlī – mūžībā devās princis Filips, Edinburgas hercogs. Tieši divus mēnešus pirms simtās dzimšanas dienas. Filipa un Viņas majestātes, karalienes Elizabetes II laulība šovasar būtu sasniegusi jau 74.gadskārtu, taču, pat šo gadadienu nesagaidot, viņš atzīts par visilgāk kalpojušo konsortu britu monarhijas vēsturē (red. – oficiāli nekronēts monarha dzīvesbiedrs).
Ne tik sen, pirms pieciem gadiem, Elizabete II kļuva par visilgāk valdošo monarhu britu vēsturē. Februārī apritēja 69 gadi kopš viņas kronēšanas. Vienmēr uzmanība koncentrējusies ap Elizabetes – sievietes, sievas, mātes, simbola – spēku un izturību. Lai gan vienmēr kaut kur garāmejot pieminēts, tomēr laulātais draugs, grieķu un dāņu karalisko ģimeņu pēctecis, Edinburgas hercogs palika allaž ēnā. Dažas nelielas, taču mūsdienu cilvēkam emocionāli būtiskas nianses. Sabiedrībā karalienes vīrs nekad neiet blakus savai mīļotajai, vienmēr trīs soļus aiz viņas. Tāpat protokols paredz, ka monarhiju pārstāvošie laulātie publiski neizrāda fizisku pieķeršanos viens otram – nekāda sadošanās rokās vai kur nu vēl kas vairāk. (Tiesa, jaunā paaudze jau maigiem soļiem mēģinājusi lauzt šīs tradīcijas.) Līdz ar apprecēšanos Filips ieguva vairākus titulus, taču pilnībā atteicās no aktīvajām gaitām kaismīgi uzsāktajā militārajā karjerā.
Kā pāris dienas pēc karalienes uzticamā dzīvesdrauga nāves britu medijam “BBC News” izteicies princis Endrjū, Jorkas hercogs, tēva aiziešana ir atstājusi “milzīgu tukšumu” viņa mātes Elizabetes II dzīvē. Protams, ņemot vērā cienījamo vecumu un pēdējo gadu veselības sarežģījumus, šāds nevienam neizbēgamais mirklis bija saprotams. Tomēr tas liek vēlreiz pārskatīt, kā raugāmies uz pienākuma, izturības un varoņdarba jēdzieniem. Tā nav riskēšana ar savu dzīvību karalaukā, lai glābtu kādu, tā nav skaļa un publiska sevis spīdzināšana kādas problēmas aktualizācijas dēļ, uz ko vienmēr kāds protestētājs ir gatavs. Klusi un mierīgi. Vairāk nekā 70 gadus viņš gājis trīs soļus aiz Viņas. Nolicis malā savu sapni un bijis galvenais balsts. Lūk, to gribas nosaukt par vīrišķību.
Komentāri