Neskatoties uz Baltijas ceļa miermīlīgo politisko demonstrāciju, ko tagad pieminam, runājam par patriotismu, svabado garu un pagātnes cerībām labākai rītdienai, ir daļa sabiedrības, kas – neliegsimies – domā, kaut tas nekad nebūtu noticis.
No Atmodas cerībām pilniem indivīdiem 80. un 90. gadu mijā nezin kāpēc esam kļuvuši nolādēti un apmaldījušies. Īstenībā tikai tagad vairākums atzīst, ka nevar būt nekas muļķīgāks, kā daudzu iepriekšējo paaudžu veidoto sagraut un tad uz drupām celt jaunu dzīvi. Kam vajadzēja tādu postažu? Kaut ir dzirdēts arī pretējs viedoklis – uz veciem pamatiem jaunu māju neceļ, tāpēc katrs jauns sākums prasa visu sākt no baltas lapas.
Ja tā padomā, līdz pat 80. gadu beigām dzīve Latvijas laukos virmoja. Pat asiņainu karu gados, no nostāstiem saprotu, arī revolūciju un kopsaimniecību laikos, cilvēki ņēma kājas pār pleciem un meklēja savu zemes kancīti, ko apstrādāt, jo zeme baroja un darbs norūdīja. Nu zeme kļuvusi lieka. Nedēļu nogalēs no pilsētām izbrauc cilvēku tūkstoši. Ne jau, lai laukos mielotos ar tuvinieku sarūpētām veltēm, bet bieži vien apkrāvušies ar citzemju labumiem un viedierīcēm prāta gaišumam.
Vien jāsaka, ka pirms desmit gadiem šur tur kā nelielas cerību salas starp nezāļu laukiem pavīdēja sakopti lauki, toties tagad situācija mainījusies uz labo pusi. Koptu lauku kļūst arvien vairāk. Taču aizdomājos, kam par prieku – tam dīvāna zemniekam vai tiešām saimniekam, kam kūtī govis, aitas. Ir jau arī “zemnieki”, kas parēķinājuši, ka platību maksājumi izdevīgāki par nomas maksu, tāpēc it kā jau lauki sakopti, bet ruļļi mētājas, līdz pavasarī uzdīgst jaunā zāle. Novibrē telefons. Nauda ieskaitīta, tātad ne-darbiņš pastrādāts godam.
Bet drūmākos kolhoza laika ciematiņos, kas palikuši bez fermām un iedzīvotājiem, pagalmos līdz palodzēm liesmo nezāles. Nekad vēl lauki nav slīguši tādā nolaistībā. Bez gaiļiem rītausmā, bez iekoptiem dārziem un cilvēku līksmiem saucieniem. Iegriežas, atgriežas un no pilsētām pārceļas tie, kuri par zemes darbiem nedomā. Bet zeme taču gaida. Tā gaida saimnieku.
Katru pavasari var redzēt, kā ugunī sadeg gadsimtos koptais latviešu darba tikums, laucinieku cerība uz labāku dzīvi. Esam tauta, kam sava zeme vairs nesniedz iztiku. Zemes aizaudzēšana ir grēks, un nākamās paaudzes prasīs nosaukt vārdā tos latviešu īsprāšus, kuri stāvēja pie šī grēka šūpuļa.
Komentāri