Šonedēļ pasaulē atzīmēs Otrā pasaules kara beigas, pieminot neskaitāmus miljonus karā kritušo. Karā, kurā, lai arī oficiāli bija uzvarētāji un uzvarētie, patiesībā zaudējuši bija visi. Zaudētāju vidū arī mūsu valsts, kurai zuda ne tikai neskaitāmi dēli un meitas. Latvija, ar varu pieskaitīta pie uzvarētāju puses, realitātē bija zaudētāja, jo zaudēja savu neatkarību. Patiesībā mūsu valstij un tautai Otrais pasaules karš beidzās tikai pirms 25 gadiem 4.maijā, kad Augstākās Padomes deputāti pieņēma deklarāciju par valstisko neatkarību. Manuprāt, mēs joprojām šo notikumu, tā brīža nozīmi nespējam pilnībā novērtēt. Patiesībā tas notika pārāk viegli. Tauta teica – mēs gribam neatkarīgu valsti – un to arī saņēma. Grūti iedomāties, kas būtu noticis, ja būtu pietrūcis balsu pozitīvam lēmumam vai ja 1991.gada pučs būtu noslēdzies ar vecās sistēmas piekritēju uzvaru. Iespējams, mēs joprojām būtu kādas lielvalsts guberņa. Taču liktenis bija mums labvēlīgs.
Tiesa, šodien redzam, ka būt neatkarīgiem – tas tomēr nav tik viegli, kā sākumā domājām. To varētu salīdzināt ar jaunieti, kurš, skolu beidzot, aiziet patstāvīgā dzīvē un saprot, ka tagad viss jārisina un jānokārto pašam. Arī šim pārejas periodam nepieciešams laiks, taču valsts līmenī tas ir krietni ilgāks un grūtāks. Pagājuši tikai 25 gadi, uzsverot vārdiņu – tikai. Tas ir ļoti neliels laika sprīdis valsts attīstībā. Īpaši ņemot vērā, ka valstij un tās cilvēkiem bija jāmainās par 180 grādiem, no sociālisma celšanas jāpārslēdzas uz kapitālismu, ko daudzus gadus oficiālā līmenī bijām pēluši. Viss bija jādara citādi, bija jālemj un jādomā pašiem, kas vienmēr grūtāk, nekā ļauties, lai citi vada. Tāpēc arī gāja un joprojām iet kā pa arumiem, bet vajadzīgs laiks un cītīgs darbs, lai līdums pārtaptu auglīgā tīrumā bez nezālēm. Jo nezāles visur liek par sevi manīt, kā teikt, cilvēki vien esam un katram ir savas pilsoniskās, ekonomiskās un politiskās intereses. Jo to vairāk, jo grūtāk atrast zelta vidusceļu, kurā visi būtu ieguvēji, tai skaitā arī valsts kopumā. Tāpēc jābūt pacietīgiem, jāturpina būt savas valsts patriotiem, jo, tikai kopīgi domājot, runājot, apliecinot, mēs savu neatkarību spēsim noturēt arī turpmāk. Gluži kā stāstā par žagaru saišķi, kad vienu žagaru var viegli pārlauzt, bet, ja tie ir visi kopā lielākā saišķī, salauzt nav iespējams. Tāpēc tautai jābūt vienotai savā pārliecībā, neskatoties uz dažām nebūšanām, tikai tad turpināsim virzību uz tiešām attīstītu un mūsdienīgu valsti. Viss ir vienīgi mūsu pašu rokās. Te vietā atgādināt ASV prezidenta Džona Kenedija leģendāro teicienu: “Neprasi, ko tava valsts tev var dot, prasi, ko tu pats vari darīt savas valsts labā.”
Komentāri