Ierosmi šim tekstam deva saruna “Druvas” redakcijā, kas iesākās ar pārdomām, kāda nu kuram tā izpratne par skaisto. Un, lai bilde būtu skaidrāka, uzreiz pateikšu, ka runa nebija nedz par fizisko pievilcību, nedz mākslas un kultūras norisēm, kaut šo domu varētu pieaust jebkurai tēmai.
Skaistums pats par sevi ir gaužām subjektīvs vērtējums, kuru izsakot, indivīds vispirms domās pārcilā savas vērtības un priekšstatus pēc savas skaistuma ikonas un visbeidzot apspriežas ar sirdsapziņu, jo būt netaktiskam un rupjam sava viedokļa uztiepējam ar nav īpaši populāri.
Šoreiz redakcijā diskutējām par daudz piezemētākām lietām, proti, par sakoptām ainavām pilsētvidē un to, kas nu kuram šķiet acij baudāms un tīrs. Piebildīšu, ka savā darbavietā drīkstam un esam iemācījušies brīvi paust pārdomas par vienu otru tēmu. Ik rītu apgūstam debašu māku un respektējam atšķirīgos uzskatus, vien reizumis ar piešķiebtu galvu, šķelmīgāku acu skatienu izdarām spiedienu uz pārējiem par savas domas pareizību, taču parasti arī paliekam pie tā, ka katram savs skatījums un viedoklis par lietām, vietām un procesiem.
Nu tad ir tur tā graviņa aizaugusi vai nav? Dabiska vide, kurā plaukst un zeļ dabas daudzveidība, vai pamatīga blamāža, par kuru kādam jāuzņemas atbildība? Vieni ieņem pozīciju, ka zālītei jābūt ne garākai par pieciem centimetriem, citi saka, ka nedaudz dabas savā vaļā atgādina par neskarto vidi, kaut dzīvojam pilsētā, vēl kāds sēž un ar acīm spēlē ping-pongu no vienas grupas pie nākamās, jo daļēji piekrīt abām frontēm.
Te arī secinām to pašu, ko parasti – vienas taisnības nav un, cik cilvēku, tik viedokļu, turklāt viedoklis, kuru tik dedzīgi aizstāvam šodien, rīt var izrādīties pilnībā nosodāms. Protams, bieža viedokļu maiņa neglaimo, to tagad redzam uz politiskās skatuves – vēl vakar kāda labi pazīstama amatpersona bija par zirgiem, bet, skaties, šodien jau par āboliem. Tas pats, starp citu, attiecas uz pretējo gadījumu – spītīgu turēšanos pie uzskatiem.
Taču kā tad palika ar to graviņu, kura, kā atklājas, satraucot visus garāmgājējus? Palikām vienisprātis, ka nevaram uzskatīt par korektas analīzes objektu vispārinošus novērojumus “visi garāmgājēji ir satraukti”, jo, kā rāda apspriešanās, visi nebūt tā nedomā un visus tas nebūt nesatrauc.
No šī viedokļa atskaites punkts varētu būt tas, ka slēpšanās aiz kolektīvās atbildības (visi tā domā) apgrūtina saskarsmes punkta izveidi, jo nav neviena, kurš varētu atbildēt par notikušo, uzņemties tik ļoti vēlamo vainu, turklāt redakcijā izraisījušās diskusijas pierāda, ka visi bieži vien ir gaužām neliela sabiedrības grupiņa.
Komentāri