Mūsu racionālajā laikmetā, kad mainās arī sabiedrības vērtības un tradīcijas, ik pa laikam izskan doma, ka bērnu mānīt ar Ziemassvētku vecīti nevajadzētu. Dažs labs no jaunākās paaudzes esot iedzīvojies pat traumās, kad uzzinājis patiesību – tāda vecīša nemaz nav.
Lai vai kā, vecītis tomēr dzīvo! Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai šo svētku daļu sabiedrība izsvītrotu. Šogad gan viņu aci pret aci laikam redzēsim mazāk, bet kaut kur pa gabaliņu viņš pasveicinās, varbūt pat noies gar logu un, galvenais, atstās dāvanu maisu ragaviņās, uz sliekšņa, zem eglītes vai kā citādi. Protams, protams, tas viss bērnu priekam, pārdzīvojumam, bet arī pieaugušajiem dāvanu saņemt no teiksmainā tēla ir daudz citādāk, līksmāk, nekā vienkārši atrast zem eglītes.
Tādēļ ar lielu prieku lasu jaunākajā “Psiholoģijā” sešus apliecinājumus, kuriem pilnībā piekrītu, kādēļ bērnā nevajag pārlieku ātri sagraut ticību Ziemassvētku vecītim. Ticība tā eksistencei, pirmkārt, attīsta bērna fantāziju, liekot domāt un iztēloties tik daudz par šo tēmu; otrkārt, trenē vilšanās situācijām, kad kaut kas nenotiek, kā iecerēts, vai dāvana nav gluži iedomātā; treškārt, trenē pacietību, jo svētki ir jāgaida, tiem jāgatavojas; ceturtkārt, māca noformulēt vēlmes, liekot domāt un izvēlēties, ko pasūtīt no tālās ziemeļu valstības; piektkārt, analizēt sevi, jo jāvērtē, vai dāvanas būs pelnītas un vecītis taču tāpat visu zina; sestkārt, Ziemassvētku vecītis tomēr ir svētku sastāvdaļa, vien viņu nevajadzētu izmantot kā audzināšanas līdzekli, mēģinot bērnus iebaidīt.
No savas puses varētu pievienot arī septītkārt: bērns mācās pārvarēt bailes. Ne jau no žagariem (agrākos laikos arī no tiem), bet no sastapšanās ar nezināmo, teiksmaino. Jo mazāks ir bērns, jo bailes lielākas. Gadās, ka tās ir tik nepārvaramas, ka jāraud un iemācītais priekšnesums izpaliek. Bet vai tādēļ bērns palicis bez dāvanām? Un mazais cilvēks, saprot, ka tik ļauns tas dāvanu nesējs nemaz nav, turklāt ģimenē ir tik daudz žēlotāju un sargātāju.
Domājot par savu pieredzi šajā sakarā, neskaidrāks ir jautājums – kad bērns saprot, ka tiek mānīts? Laikam jau tomēr samērā agri, vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas. Varbūt man nācies saskarties ar visai “neprofesionāliem” vecīšiem, bet, kad no bērniem sāk atskanēt jautājumi – kur tētis bija, kad atnāca Ziemassvētku vecītis; kāpēc vecītim bija onkuļa zābaki; kādēļ vecītim bija plastmasas deguns; kāpēc Ziemassvētku vecītim ir sieviešu krūtis u.tml. -, laikam ir pienācis brīdis, kad svētku viesis, žēl, bet ir tikai jauka svētku atrakcija, ne nopietns pārdzīvojums.
Vai jūsu ģimenē jau vecīti gaida, dāvanas pasūtītas, rūķi lo- gos ieskatās? Kā man patīk šis laiks!
Komentāri