Jau trīs gadus teju vai ik dienu Cēsīs atkal darbojas kinoteātris. Publiskajā piedāvājumā pat izskan, ka moderno kinozāli Vidzemes koncertzālē iespējams iznomāt arī privātiem kino seansiem. Tieši tādu sev sarīkojusi jutos aizvadītajā nedēļā, trešdienas vakarā dodoties uz amerikāņu komisko drāmu. Kinozālē, kur ir vismaz pussimts sēdvietu, aizņemtas bija tikai trīs. Lielais ekrāns vien dažiem cilvēkiem – man un kādam gados jaunam pārim. Kurš te gan nesajustos kā VIP klients! Nodziestot gaismām un saprotot, ka vairāk apmeklētāju arī nebūs, vēl paguvu iedomāties asociācijas par nebēdnīgo filmu “Viens pats mājā”. Šajā gadījumā – kinoteātrī.
Par neparasto situāciju vēlāk raisījās arī bažīgas pārdomas. Proti, kad savulaik tika slēgts kinoteātris “Vidzemnieks”, bija dzirdamas ne mazums žēlabu, ka Cēsīs jau nekā nav, pat uz kino nevarot aiziet. Iedzīvotāju atsauksmes liecināja, ka pilsētā kinoteātris ir ļoti nepieciešams. Tas bija acīmredzams arī 2014. gadā, kad Vidzemes koncertzālē vietu rada un durvis vēra jauna kinozāle. Tas bija liels notikums. Pirmie apmeklētāji “Druvai” tolaik izteica cerību, ka kino darbosies regulāri, citādi cilvēki zaudēšot interesi un seansus neapmeklēšot.
Kino Cēsīs tagad darbojas regulāri, ko gan nevar teikt par kinozāles apmeklējumu. Protams, jārēķinās, ka iedzīvotāju interesi par došanos uz kino ietekmē dažādi faktori, tostarp arī sezona un laikapstākļi. Taču aizvadītajā trešdienā lija lietus, ārā rosīties nebija tīkami. Kāpēc gan nevarētu doties uz kino? Varbūt filma nebija tīkama? Par gaumi gan nestrīdas, taču, manuprāt, kinoteātra repertuāra veidotājus par izvēli var tikai uzteikt. Nedēļas vidū, kad prātā vien darāmie darbi, labprātāk gribas paskatīties vieglāku sižetu, kas neliek iespringt. Kur bija vaina? Kas vēl vajadzīgs, lai cilvēkus dabūtu laukā no mājām?
Gribas domāt, ka man gadījusies tā retā reize, kad cēsnieki izrādījušies tik kūtri. Piekritīsiet – ar tik mazu apmeklētāju skaitu neatmaksājas kino seansus rīkot. Tāpat arī – negribēsim taču atkal veicināt situāciju, kad varēs čīkstēt, ka kino jābrauc skatīties uz kaimiņpilsētām.
Mēs paši veidojam dzīvi ap sevi. Ja gribēsim, vienmēr atradīsim kādu attaisnojumu, kāpēc kaut ko nedarīt. Bet vai tad nav patīkami izrauties no ikdienišķā un piedzīvot citādas emocijas? Kur vēl vienkāršāk to izdarīt kā kino!
Komentāri