Protams, pirms vēlēšanām visi sola, lielāko tiesu pat nepaskaidrojot, kā tiks pie naudas, kas vajadzīga lielo un skaisto plānu īstenošanai. Taču ar solījumiem vien var nepietikt, tādēļ visdrošāk ir visas nebūšanas pierakstīt valdībai, bet vēl drošāk – “Vienotībai”. Jā, valdība ir tā, kas pieņem lēmumus vai izpilda Saeimas lemto. Neaizstāvot “Vienotību” un neuzskatot, ka labākas valdības nav bijis un nevar būt, tomēr būtu jāatceras, ka valdības ministri ir no dažādām partijām un daža laba nozare jau gadiem nav “Vienotības” pārziņā vai arī šis un tas sadarīts valdībās vēl pirms Dombrovska un Straujumas. Protams, var teikt, ka premjers vai premjere valdību vada, bet, kā zināms, ne vienmēr ir iespējams “tikt galā” ar kādas citas partijas ministru, lai neprovocētu valdības demisiju, un valdības maiņa ik pa laiciņam nav valsts attīstības un labklājības brīnumnūjiņa.
Šlesera priekšvēlēšanu avīze, kuru savās pastkastītēs ir saņēmuši arī cēsnieki, manuprāt, ir spilgts puspatiesību un pieņēmumu piemērs, jo visā un visur tiek vainota tikai “Vienotība”. Līdzīgi ir ar elēģiskajām ZZS reklāmām, kurās gan netiek pulgoti citi, bet tiek stāstīts, kādus milzu darbus ZZS ir paveikusi Latvijas labā.
Piemēram, nozares, kurās pārmaiņas ir vajadzīgas, ir veselības aprūpe un izglītība. Jāpiekrīt, ka tas ir “Vienotības” nepadarītais darbs. Var kritizēt trešās Dombrovska valdības izglītības ministra Roberta Ķīļa (Reformu partija) idejas, kuras ministrs neprata īstenot (jāzina arī, ka pret būtiskām pārmaiņām pirmām kārtām tiešām bija daļa “Vienotības” cilvēku). Tomēr nebūtu slikti arī atcerēties, ka pirmajā Dombrovska valdībā izglītības ministre bija Tatjana Koķe no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), bet otrajā Dombrovska valdībā ministrs bija Rolands Broks arī no ZZS. Ja šie ministri būtu nopietni sākuši reformu izglītības sistēmā, tad nebūtu bijis vajadzības meklēt ministru, kas grib pamatīgas pārmaiņas, izraisot jucekli. Pašlaik izglītības nozari vada “Vienotības” pārstāve Ina Druviete, kura ne reizi vien paudusi, ka kopumā viss ir kārtībā, tikai jāpalielina skolotāju algas. Līdzīgi ir ar veselības aprūpi. Taisnība, ka pēdējos gados, trešajā Dombrovska valdībā, nozares ministre bija Ingrīda Circene no “Vienotības” un partija īpaši neinteresējās par to, kas nozarē notiek. Tomēr atkal ir vērts atcerēties, ka pirmajā Dombrovska valdībā veselības ministri bija Ivars Eglītis un Baiba Rozentāle no Tautas partijas (TP), bet pēc tam bezpartijiskais Didzis Gavars. Otrajā valdībā veselības ministrs bija ZZS/Liepājas partijas Juris Bārzdiņš. Tāpēc, manuprāt, ja runā par situāciju šajās nozarēs, nevajadzētu aizmirst, ka sava atbildības daļa ir jāuzņemas arī ZZS un tagad pa citiem sarakstiem izklīdušajiem bijušās TP cilvēkiem. Tāpat ir ar nu jau hroniskajām kaitēm satiksmes nozarē – divus pēdējos ministrus tiešām atbalstīja “Vienotība”, bet pirms tam Dombrovska valdībās satiksmes ministri bija gan Kaspars Gerhards no TB/LNNK, gan Uldis Augulis no ZZS. Nelaimes ar vilcienu iepirkumu/nomu velkas ne pirmo gadu, bet Rīgas Brīvosta dzīvo savu, no valsts un tās likumiem neatkarīgu dzīvi jau kopš tās pirmsākumiem. Savukārt Zemkopības ministriju toreiz bezpartijiskā Laimdota Straujuma vadīja tikai trešās Dombrovska valdības laikā, bet pirms tam divās valdībās bija un tagad ministrs ir Jānis Dūklavs no ZZS. Dažādās valdībās no 2002. līdz 2009. gadam zemkopības ministrs bija nu jau aizsaulē aizgājušais Mārtiņš Roze no ZZS. Tomēr papildu finansējumu no Eiropas fondiem “izplēsa” ne jau ZZS, un zemnieku problēmas nevar norakstīt tikai uz “slikto Eiropu, kas visu grib sev”.
Tādēļ gribu teikt, ka, lasot skarbu kritiku no vienas partijas otrai vai klausoties sevis slavināšanā, ir vērts atcerēties, kuras rokas tad šajos gados ir pieliktas kopus darbam – Latvijas valstij. Sallija Benfelde
Komentāri