Tikko Latvijā sāka nostiprināties paaudze, kas izaugusi jau neatkarīgā valstī, kas dzīvo ar pārliecību, ka dzīve ir stabila un pēctecība nodrošināta. Un, man šķiet, ir pirmā Latvijas pilsoņu paaudze, kas jau var just savu vecvecāku, vecāku krātā darba augļus. Ir, uz kā balstīties, lai ietu tālāk, nav jāpiedzīvo posts un jāsāk viss no nulles.
Tanku kāpurķēžu aizvien skaļākā žvadzoņa netālajā Ukrainā ienāk vecāko paaudžu zemapziņā – vai tiešām atkal? Vai mūsu dzīvi, kuru kritizējam, bet kura sniedz nākotni, atkal sagriezīs otrādi? Vai atkal mūs piespiedīs, apmuļķos, nicinās?
Kāda paziņa, jauna sieviete, ap gadiem četrdesmit, teica: “Jābučo rokas Vairai Vīķei-Freibergai. Viņa mūs ieveda NATO un Eiropas Savienībā.” Tāda senu laiku pateicības veida pieminēšana pirmajā mirklī likās mazliet jocīga. Taču paziņai taisnība – vienīgais garants, ka nebūs “atkal”, ir abas starptautiskās organizācijas. Skeptiķis bildīs, ka Krievijai nekas neko nenozīmē un savas absurdās vīzijas par impērijas atjaunošanu īstenošanai tā spēj pārgrozīt jebkuru patiesību par nepatiesību un otrādi. Tomēr, tomēr…
Latvija un kopumā Baltijas valstis Krievijai tagad noteikti nav viegli aizsniedzams un norijams kumoss. Patiesībā nevar pat teikt – grūti norijams. Vienkārši nav aizsniedzams. Tieši to pateica sieviete, kas 30 gadus augusi neatkarīgā pasaulē.
Komentāri