Pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija. Šos vārdus tagad bieži dzird ikdienas sarunās, kuras, gribam vai negribam, neizbēgami skar arī karu Ukrainā. Pieļauju, līdzīgi vārdi skanēja arī pēc Otrā pasaules kara, kas mainīja tik ļoti daudzas dzīves. Līdz tam karam Eiropa bija dzīvojusi mierā tikai pāris desmitgades, bet karu starplaikā bija izveidojušās jaunas, neatkarīgas valstis, kuras attīstījās un ar lielām cerībām skatījās nākotnē. Taču divi asinskāri vadoņi bija nolēmuši pārdalīt Eiropu, un visas cerības tika ieslaucītas vēstures mēslainē.
Tagad nākas secināt, ka vēsture iet nevis pa spirāli, bet tomēr pa apli. Un redzam, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš negribēs, lai citiem klājas labāk, lai valdītu miers, lai būtu attīstība un plaukstošas cerības. Kāds, kurš būs gatavs upurēt visu un visus, lai tikai apmierinātu savas iegribas. Diemžēl vēstures mācība, ka neviena impērija, lai cik tā liela un šķietami varena, agri vai vēlu sabrūk, jo nav veidojusies dabīgi, bet veidota mākslīgi, uzspiežot savu kārtību, tādām personām pagājusi garām. Tā vietā, lai mācītos no vēstures, šie vadoņi cenšas to pārrakstīt sev izdevīgi. Vai tiešām cer, ka izdosies apiet vēstures mācību? Taču tā nenotiek, vēstures stundas parāda, ka no sekām neaizbēgt.
Iespējams, pasaule nekad neuzzinās, kas īsti pamudināja Purinu sākt šo asiņaino, bezjēdzīgo karu, kura gaita viņam laikam nerādījās ne visbriesmīgākajos sapņos. Tā vietā, lai kļūtu par uzvarētāju, viņš panācis, ka no Krievijas novērsusies visa demokrātiskā pasaule, un ir skaidrs, ka atpakaļ process nebūs viegls un ātrs. Tā vietā, lai diktētu noteikumus, nākas nemitīgi melīgi skaidrot, ka – tie jau ne mēs, tie jau viņi paši. Gluži kā bērns, kuram vaigi nosmērēti ar šokolādi, cenšas stāstīt, ka viņš nav to aizticis, bet šokolāde pati apēdās. Ar katru dienu arvien vairāk zūd jebkāda loģika. Vai Krievija tiešām turpina domāt, ka pasaule noticēs, ka ukraiņi vairāk nekā mēnesi bombardē savas pilsētas, nogalina savus iedzīvotājus, lai tikai diskreditētu vareno Krievijas armiju, kura nāca Ukrainai nest atbrīvošanu, gaismu? Vai tiešām ir ticība, ka patiesību par Krievijas armiju, kas slepkavo civiliedzīvotājus, sagrauj dzemdību namus, slimnīcas un skolas, izdosies tā sagrozīt, ka pasaule noticēs Putinam? Kā raksta sociālajos tīklos, pat fašistiskajai Vācijai, kurā arī pāri visam bija propaganda, neienāca prātā apgalvot, ka ebreji paši sevi dzina gāzes kamerās, lai tikai diskreditētu labo un taisnīgo Trešo reihu, kurš pasaulei nāca nest mieru.
Par to, ka Krievijas pasaules uztverē nekas nav mainījies, labi liecina vēstures piemēri. 1944. gada 8. jūlijā laikraksts “Cīņa” rakstīja: “Drīz uzausīs gaišā Padomju Latvijas atbrīves stunda. Draudzīgo padomju tautu pulkā latvieši sāks atkal laimīgu sociālistisku dzīvi.” Pilnīgi droši, ka ar tādiem pašiem lozungiem Krievija vēlējās atbrīvot Ukrainu, taču uzkāpa uz pamatīga grābekļa.
Komentāri