Jau pierasts, ka Latvijā kalendārā atceres un tzīmējamo dienu ir vairāk nekā svētku. Savu vēsturi, arī drūmo, neaizmirstam. Par to runājam, stāstām nākamajām paaudzēm. Par to nepārtraukti strīdamies.
Tautai izšķirīgi brīži pēc gadiem vienmēr tiek vērtēti neviennozīmīgi. Gadu desmiti krājas, līdzi nesot gan aizmiršanu, gan jaunus faktus un nozīmības vērtējumu. Ne velti mūsu kalendārā ir Baltu vienības diena. 2000. gadā Latvijas un Lietuvas parlamenti nolēma, ka 22. septembris, diena, kad 1236. gadā notika Saules kauja un baltu ciltis pievārēja krustnešus, ir jāieraksta kalendāros. Tā tika izdarīts. Cik daudz mēs zinām par to laiku? Tautas vēsturisko atmiņu derētu atsvaidzināt.
Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK Saeimas deputāti rosina veikt grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, 2.martu nosakot par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu. Izskanējis arī viedoklis, ka tas varētu būt 17.marts, jo 1944.gada 17.martā profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas neatkarības faktiska atjaunošana un pausta pārliecība, ka Latvijas valsts un tās Satversme juridiski turpina pastāvēt, neraugoties uz nacistiskās Vācijas okupāciju.
Politiķi uzsver, ka, pieminot latviešu tautas pretošanos padomju okupācijas varai 50 gadu garumā, ir vienlīdz svarīgi atbilstoši novērtēt kā nevardarbīgo, tā arī bruņoto pretošanos. Gan padomju varas gados, kad to objektīvi pētīt vispār nebija iespējams, gan arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tieši bruņotā nacionālā pretošanās joprojām netiek pienācīgi novērtēta un pētīta. Nacionālās apvienības deputātu ieskatā nozīmīgākā nacionālo partizānu kauja 1945.gada 2.– 3.martā notika Viļakas apriņķa Stompaku purva salās, to atzīstot par lielāko kauju Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Tiek norādīts, ka ap 350 Latgales mežabrāļu izcīnīja smagu kauju ar uzbrūkošā čekas karaspēka skaitlisko pārspēku, paliekot nesakauti, bet organizēti atkāpjoties, izvairījās no draudošā aplenkuma un papildu zaudējumiem. Tāpēc par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu jānosaka Stompaku kaujas datums “kā latviešu tautas neapstrīdamas varonības un nepārprotamas valsts gribas apliecinājums”, uzsver deputāti.
Par Nacionālās pretošanās atceres dienas datumu būs jāizlemj Saeimai. Tad redzēsim, vai kalendārā būs par vienu atzīmējamu dienu vairāk. Taču ieraksts kalendārā varbūt kādam liks uzdot jautājumu – kas tā par dienu, kāpēc. Vai būs atbildes, vēstures notikumu skaidrojumi? Kā par to stāstīs, kā cilvēku prātos, tad arī sirdīs iedzīvinās nacionālo partizānu pretošanos? Pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kopš varam runāt par savas tautas vēsturi, likteni, ko lēma un uzspieda svešas varas, taču, kā pieņemts teikt, publiskajā telpā atrodami vien atsevišķi informācijas, faktu, stāstu zibšņi. Tie ir daļa no gadsimtu biezās vēstures grāmatas. Varbūt tāpēc pazūd?
14.jūnijā aprit 80 gadu kopš 1941. gada Latvijas iedzīvotāju masu deportācijām. Ik gadu pagastos un pilsētās notiek atceres pasākumi. Vēl pirms dažām vasarām tā bija arī 1941.gadā izsūtīto tikšanās. Nu jau viņu pulks palicis pavisam mazs. Viņu pārdzīvojumu stāsti pierakstīti, glabājas vietējos muzejos, bibliotēkās. Netiek aizmirsti. Un vismaz reizi gadā, deportāciju gadadienā, tiek pārlasīti, lai pastāstītu tiem, kuri atceres brīdī piedalās pirmoreiz. Šie piemiņas pasākumi it visur vienmēr bijuši skumji, bet sirsnīgi un reizē devuši cerību par nākotni, mudinot būt stipriem un uzdrošināties. Šie pasākumi vienmēr bijuši klusi, mierpilni un gaiši. Savējo pieminēšanai nevajag skaļumu. Tāda ir ne viena vien pārliecība.
Šovasar būs citādāk. Pieminot Latvijas iedzīvotāju pirmās masu deportācijas 80. gadadienu, vienlaikus visā valstī notiks 1941. gadā izsūtīto iedzīvotāju vārdu lasījumi. Pašvaldības saņēmušas instrukcijas, kā vārdi lasāmi, vispirms vārds, tad uzvārds, mājas, ja izsūtīta ģimene – vispirms mājvārds. Valsts prezidents Egils Levits norādījis, ka cilvēka vārdam un uzvārdam ir unikāla nozīme. Tā ir daļa no personības. “Ja mēs pieminēsim šos visus vārdus, mēs atcerēsimies arī konkrētos cilvēkus,” uzsvēris prezidents. Pasākuma “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām” idejas autore ir Sandra Kalniete. Arī viņa uzsver, ka nav nekā personīgāka un individuālāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim. Tas turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. “Ikviens izsūtītais ir pelnījis, lai viņš nebūtu tikai sīka vienība kādā lielākā, apkopojošā skaitlī,” sacījusi S.Kalniete.
Lasījumu no katras pašvaldības straumēs sabiedrisko mediju portālā “LSM.lv” un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Būs digitāla karte, kurā ievietos piemiņas pasākumu videomateriālus, datus un stāstus par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas. Mūsdienīgi. Tikai… vai nepazudīs tas, par ko aizvien vairāk runā – vietējā identitāte, katra pagasta, vietējo cilvēku vairāk nekā 30 gadu iedibinātā tradīcija? Vai lasījumā nezudīs personiskais?
Un vēl – Vislatvijas pasākums plkst. 11. Nezinām vēl, cik cilvēku varēs pulcēties, bet šajā dienas stundā piedalīties var tikai rīkotāji un tie, kam nav jābūt darbā. Skolēni jau būs vasaras brīvlaikā.
Vārdi izskanēs Latvijā, internets pārraidīs pasaulei… Taču vissvarīgāk ir katram pašam neaizmirst dzimtas, kaimiņu, pagasta vēsturi. Tad svešs nebūs arī Latvijas noietais ceļš.
Komentāri