Savā pastkastītē internetā saņēmu vēstuli. To man kā cēsniecei rakstījusi Kristīne, skolotāja Francijā. “No pavisam netālās Strasbūras,” – tā savu atrašanos vietu ārpus Latvijas apzīmē Kristīne, pastāstot, ka Francijā, Elzasas reģionā, pati organizējusi un tagad vada latviešu bērnu svētdienas skoliņu.
Latviešu skolotāja stāsta, ka Strasbūras pusē dzīvo kopš 2002. gada, bet tagad pienācis laiks atgriezties: “Kopā ar ģimeni – vīru un diviem bērniem – sapņojam un plānojam par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā. Esam jau atraduši savu sapņu pili Gaujas krastā, dziļos Vidzemes laukos.” Tālāk vēstule atspoguļo jautājumus, kas latviešus ārpus dzimtenes interesē visvairāk: “Kā jau lielākajai daļai to, kuri atgriežas, arī man tagad ir jautājums par profesionālo nākotni. Pirms došanās uz Franciju jau biju saistīta ar franču valodu un kultūru. Tulkoju, strādāju par gidu, mācīju valodu latviešiem. Pieņemu, ka, atgriežoties Latvijā, kaut kā varētu pielikt savu roku dažādos projektos, bet mans sapnis būtu izveidot franču valodas un kultūras centru Cēsīs. Tā būtu vieta ikvienam, kurš vēlētos “uzsūkt” franču garu.”
Zinot, cik daudz Cēsīs aizvadītajā desmitgadē ieguldīts izglītībā un kultūrā, turklāt pašvaldība neslēpj, ka par visu vairāk pilsētnieku vidū grib redzēt arvien jaunas ģimenes ar bērniem, nav brīnums, ka šī vēsts sasniegusi latvieti arī Francijā. Pat viņas vīrs francūzis bijis gatavs Latvijā nopirkt īpašumu un Latvijā turpināt audzināt bērnus.
“Varbūt Jūs varat ieteikt, pie kā man vērsties, lai aprunātos un varētu Cēsīs sākt savu projektu?” šādi vēstuli pabeidz skolotāja Kristīne Lauriņa. “Ļoti priecāšos par jebkādu padomu.”
Avīzes redakcijā tā ir pirmā vēstule ar šādu padoma lūgumu. Tā nāk no ģimenes, kura sapņo par dzīvi Latvijā un gatavojas sapni piepildīt. Palīdzēt skolotājai ar pirmajiem ieteikumiem sarunām Cēsīs bija vienkāršāk par vienkāršu. To tagad pārbaudīju personīgi. Pašvaldībā, Izglītības nodaļā, ar prieku uzņēma vēsti par skolotājas interesi, sakot, ka būšot ieteikumi, kā Cēsīs un Vidzemē veidot franču valodas mācīšanu. Arī ģimnāzijā bija gatavi veidot saraksti ar skolotāju Francijā, lai viņai, esot tik ilgi prombūtnē no Latvijas, palīdzētu ar padomiem. Cēsnieki piedāvāja palīdzēt arī citā jomā – skolotājas bērniem rast vietu skolā, kas palīdzētu iejusties Latvijā.
Komentāri