Skatījos 27. oktobra ”Druvā” publicēto fotogrāfiju, kur jauno ūdens tarifu apspriešanā bija gandrīz tukša zāle. Nevaru palikt vienaldzīga, neizsakot savu viedokli. Piekrītu ”Druvas” lasītājai, kura ”Hallo, ”Druva!”” jau teica, ka tādai apspriešanai nav jēgas. Regulators mierīgi atspēkos jebkuru iedzīvotāju uzdoto jautājumu, piemēram, vai ”Vindas” teritorijas apzaļumošana jāapmaksā ūdens lietotājiem. Atbilde būs – protams. Viss, kas saistās ar ”Vindas” uzturēšanu, jāapmaksā ūdens lietotājiem. Tāpēc šādas sabiedriskās apspriešanas nemaz nevajag rīkot, bet lietotāju intereses jāaizstāv profesionāliem speciālistiem, kuriem būtu tiesības, tāpat kā regulatoram, piekļūt visiem dokumentiem, lai varētu aprēķināt izmaksu ekonomisko pamatojumu.
Latvijas likumdevējs ir izdevis likumu ”Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, kura mērķis ir, citēju: ”nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt attīstību un ekonomiski pamatotu konkurenci regulējamās nozarēs, nosakot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā.”
Tomēr, manuprāt, likums šobrīd nevar nodrošināt iepriekšminēto mērķu sasniegšanu.
Viens no iemesliem ir tas, ka galvenos sabiedriskos pakalpojumus (gāze, elektrība, ūdensapgāde, siltumapgāde) sniedz monopoluzņēmumi, kuri lielākoties ir dabīgi monopoli, un šajā situācijā veicināt konkurenci ir gandrīz neiespējami. Pakalpojumu sniedzējiem ir lielākas iespējas diktēt savus noteikumus.
Likumā paredzēts, ka regulatoram jāsadarbojas ar patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām, kuras izveidotas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktajā kārtībā un aizsargā patērētāju tiesības regulējamās nozarēs, kā arī ar patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzības un kontroles iestādēm.
Pārstāvis no patērētāju tiesību aizsardzības centra vai citas pilnvarotas valsts iestādes, kuru kompetencē ir patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzība un kontrole regulējamā nozarē, ir tiesīgs piedalīties regulatora sēdē ar padomdevēja tiesībām (tātad jau nevienlīdzīga pozīcija), ja regulatora sēdē tiek izskatīti jautājumi par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu vai nodrošināšanu regulējamā nozarē.
Šajā likumā paredzēts, ka regulatora darbību finansē no ieņēmumiem, kas gūti, iekasējot valsts nodevu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, tātad regulators ir finansiāli atkarīgs no pakalpojumu sniedzēja. Nav grūti saprast, ka finansējuma lielums regulatora darbības nodrošināšanai ir atkarīgs no pakalpojumu sniedzēja veiktajiem maksājumiem budžetā. Regulētājs ir ieinteresēts saņemt lielāku finansējumu, un to viņš saņems, ja pakalpojumu sniedzējam būs lielāks neto apgrozījums. Savukārt neto apgrozījums aug tieši proporcionāli tarifu pieaugumam.
Lai likums varētu aizstāvēt arī pakalpojumu lietotāju intereses, regulatora uzturēšana nedrīkstētu būt atkarīga no pakalpojumu sniedzēju atskaitījumiem budžetā. Bez tam pakalpojumu saņēmēju interešu aizstāvībai jābūt algotiem profesionāliem speciālistiem, nevis nevalstiskām organizācijām, kas strādā sabiedriskā kārtā…
Būtu jārada izmaiņas likumā, lai pakalpojumu sniedzējam (ja tam ir monopols) un lietotājam ir vienādas iespējas aizstāvēt savas intereses.
