Atminos vidusskolas laikus, kad pirmo reizi devos tālākās ekskursijās uz Austriju un Šveici. Toreiz, teju pirms 20 gadiem, katrs runāja par to, cik šīs Eiropas valstis ir sakoptas, zaļas un baudāmas. Laiki gājuši, Latvija attīstījusies, un arī mēs nereti sakām, ka mūsu valsts ir tīra un zaļa. Tiesa gan, jāteic, ka gluži līdzās Austrijai nestāvam vēl joprojām.
Laikā, kad gatavojamies Lielajai talkai, kāds ārzemju jaunietis izbrīnīts man taujāja, ko nozīmē talka un kādēļ tāda nepieciešama. Skaidroju, ka Latvijā šajā dienā sanākam kopā, lai uzkoptu un tīrītu apkārtni, par ko jaunietis bija visai izbrīnīts. Viņš īsti nesaprot, kādēļ tiek organizēta šāda viena diena, kad visi kā traki metas kopā un kaut ko tīra. Un vajadzēja vēl sanākt tā, ka no rīta, izejot no mājas, uz galvenās ielas kāds pa nakti bija izmētājis atkritumus no tuvākā konteinera. Tajā brīdī visai uzskatāmi likās iepriekšējā vakarā paskaidrotais par Lielo talku un tās nepieciešamību. Ārzemju viesis gan nosmēja, vai arī tas esot veids, kā šai talkai gatavoties – vispirms piemēslot, lai pēc tam būtu, ko tīrīt. Es gan neko neteicu, bet patiesība jau nav tālu jāmeklē, jo nereti arī paši smejamies, ka reizi gadā satīrām to, ko pa gadu atkal piemēslojam. Un cik no jauna pavasaros netiek atklāts nelegālo atkritumu izgāztuvju un piesārņotu vietu, kas ir vislielākā cilvēku bezkaunība un bezatbildība pret vidi, kurā dzīvojam.
Taču, ja pavisam nopietni, tad jāteic, ka Lielās talkas ideja ir atbalstāma, un prieks, ka šī tradīcija tika ieviesta. Arī šobrīd jau dzirdams, ka dažādos darba kolektīvos, skolās un uzņēmumos cilvēki kopīgi plāno, ko tad darīs Lielajā talkā. Ir lieliski, ja cilvēki var sanākt kopā, pabūt dabā un turklāt vēl uzpost kādu zemes pleķīti. Šogad Lielās talkas dienā būšu kopā ar savu dēlu viņa skolā, un jāteic, ka tur ieplānoti lieli un apsveicami darbi. Liene Lote Grizāne
Komentāri