Pēdējās nedēļās sociālo tīklu un arī mediju uzmanība pievērsta notikumiem Rīgā, kur vieni kārtējo reizi mēģināja nogāzt Nilu, jau zinot, ka neizdosies, toties citi metās viņu aizstāvēt. Tika pat sarīkots mītiņš, kurā atkal izspēlēja etnisko kārti, un tas Rīgā vienmēr nostrādā. Nebija svarīgi, ka ir aizdomas par korupciju, ka ir bardaks “Rīgas satiksmē” un tā tālāk, galvenais akcents tika likts uz to, ka Nilu grib dabūt pie malas, jo viņš pēc tautības krievs. Un vairāki tūkstoši “aizstāvju” ieradās. Ja parēķina ar vēsu prātu, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu, tāds nieks vien ir, bet izskanēja plaši.
Var jau latviski raidošie un rakstošie mediji vai katru dienu ziņot par nebūšanām galvaspilsētā, tās pašvaldībā, šī vēsts nesasniedz to sabiedrības daļu, kas ieradās Nilu aizstāvēt. Šie cilvēki, no kuriem lielākā daļa joprojām nav šīs valsts pilsoņi, informāciju saņem no Kremļa ruporiem, labākajā gadījumā krieviski rakstošās preses Latvijā, kas neko sliktu par Nilu neraksta. Bet, ja kāpņu telpās parādās plakāti pēc principa – “Naših bjut! (mūsējos sit)” – un Nilu grib arestēt, tāpēc ka krievs, tad taču jāiet aizstāvēt.
Jāapzinās, ka šāda pretstāvēšana būs vēl ilgi. 16.marts pret 9.maiju un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka mūsu valstsvīri paši vien to pieļāvuši. Ne šodien, ne vakar, bet bija kāds brīdis, kad radās šī plaisa un neviens īpaši necentās to mazināt, gluži pretēji. Arī nacionāļi tam tikai piemeta uguni, tiražējot saukli – krievi nāk! Un abām pusēm tas bija izdevīgi, jo varēja uzrunāt vēlētājus. Taču valsts un sabiedrība kopumā no tā cieta. Arī tagad nav jūtams, ka kaut kas tiktu darīts sabiedrības vienošanai, joprojām ir divas informatīvās telpas, pat interneta medijos latviskās ziņas atšķiras no tā paša medija krieviskās versijas. Tātad kādam ir izdevīgi to uzturēt. Šonedēļ kaut kur virtuālajā vidē uzpeldēja dažus gadus veca intervija ar kādreizējo Krievijas vēstnieku, kurš atzina, ka Kremļa plānos bijis 2009.gadā “pārņemt” Rīgu, bet 2010.gadā – Saeimu. Tas pirmais ir izdevies, kaut ko mainīt šobrīd grūti, vismaz līdz brīdim, kamēr latvisko partiju pusē neparādīsies līderis, kurš spēj uzrunāt un aizraut visus. Jo Nila kārts ir tautība un bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā pensionāriem. Un štrunts par bedrainajām ielām, kurās šogad, šķiet, bedres sasniegušas lielāku dziļumu. Vakar tviterī kāds bija ierakstījis, ka Rīgā notiekošais darot kaunu visai valstij, tāpēc vērts padomāt par galvaspilsētas pārcelšanu uz Liepāju vai Cēsīm. Kā nekā vēsturiski, kaut īsu brīdi, bet šīm pilsētām bijis pagaidu galvaspilsētas statuss. Bet mēs taču varētu spert vēl nebijušu soli un pasludināt abas pilsētas par galvaspilsētām. Latvija būtu valsts ar divām galvaspilsētām, būtu labi arī reģioniem, jo galvaspilsētas būtu tuvāk.
Komentāri