Latvijā lielajam katlam pamesta bērza malka. Tas vārās. Un katram par to savs viedoklis. Tas, protams, normāli. Jo jau gadsimtiem cerība ir tā, kas mirst pēdējā. Šodiena ir pienākusi. Laimīgs tas, kuram jau rīta gaismiņā neiznāca braukt garām kādai degvielas uzpildes stacijai. Kaut par dažām stundām lielais pārdzīvojums attālinās. Benzīna cena pēc likumdevējas Saeimas lemtā automātiski kļuvusi par 2,5 santīmiem litrā dārgāka – divi santīmi akcīzes nodokļa izmaiņu dēļ un 0,5 santīmi pievienotās vērtības nodokļa ietekmē, jo arī no akcīzes nodokļa Latvijā tiek aprēķināts PVN. Tāda dzīve. Kā jau Latvijā. Bet šie pāris santīmi kā tāda lietuvēna ēna katram vilksies līdzi, vienalga, kur ieiesi. Bez transporta pakalpojumiem šajā pasaulē nekas nenotiek. Maizīte, piens un gaļa, tāpat kā veļas pulveris vai vistu barības maiss uz veikalu tiek atvests. Tā nu no šodienas, lai kā rēķinām, vešana izmaksās vairāk. Bet uzņēmēja maciņš jau tā pa santīmam vien stutējis valsts budžetu, ka tajā dibens izplīsis un tās nabaga monētiņas kā netrāpa auglīgā augsnē, tā netrāpa. Latvijas tauta veiksmīgi tikusi vaļā no paaudzēm krātā zelta, to nodevusi uzpircējiem, nu var tērēties.
“Man tomēr ir bažas par to, kādas varētu būt cenu izmaiņas turpmāk, jo īpaši, ņemot vērā informāciju, ka lielveikali mums nebūt nav tukši, bet tos atkal gāž riņķī. Tā atkal ir mūsu unikālā situācija – valstī ir krīze, tur būtu jāpaliek arvien tukšākam. Taču mūsu lielveikalos jau no 2010.gada sākuma atkal ir sākusies drūzmēšanās,” secinājis neviens cits kā Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks. Tas izskan gluži kā apliecinājums – lai ko par mums runā skauģi, kaimiņi un citi nekrietneļi, mēs esam unikāla valsts. Te viss notiek pēc pat mums pašiem nezināmiem likumiem. Bet šī jau nav nedēļa, kad runāt par naudu. Ja nu vienīgi valsts bagātākā pensionāra krājkasītē. Pavisam drīz pamodīsimies, un tad acu priekšā būs sapnis. Ne jau par ko cilvēcīgi naivu un saprotamu. Par eiro. Ko mums tā vajag!? Sarmīte Feldmane
Komentāri