Vispirms par iespējamo un visai ticamo valdības maiņu sāka runāt politikas vērotāji uzreiz pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas. Tad par to, ka rudenī valdība varētu mainīties, runāt sāka arī paši politiķi un atkārtoja jau publiski izskanējušās sociologu un politologu prognozes.
Arī Saeimas deputāte un „Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa nenoliedza, ka kaut kas valdībā varētu mainīties un ka viņa varētu piekrist premjera amatam. Savukārt zaļzemnieki apliecināja, ka viņi Āboltiņu premjera amatā atbalstītu.
Pēdējās dienās premjere Laimdota Straujuma ir paudusi vairākas atziņas – koalīcija nedomājot par valdības maiņu, tā esot vienota izpratnē par budžeta veidošanu, bet nupat premjere apliecināja, ka esot gatava atkāpties no amata, ja partiju priekšlikumi būtiski palielinās nākamā gada budžeta deficītu. 2016. gada budžeta deficīts plānots 1% apmērā no iekšzemes kopprodukta, un ministru vidū par nepieciešamo deficītu valdot vienprātība, taču partiju frakcijās šī vienprātība samazinoties – sacīja Straujuma.
Lai vai kā, šobrīd runas par valdības maiņu ir pieklusušas, arī Āboltiņa un zaļzemnieki klusē. Iespējams, ka tās bijušas vien tāds „pilotprojekts”, lai redzētu, kā reaģē sabiedrība un Saeimas opozīcijas partijas. Jāteic, ka nekādu sajūsmu vismaz vēlētāji par šo „Āboltiņas projektu” nav izrādījuši, turklāt tā tiešām būtu atsevišķu ministru un premjera maiņa, bet ne koalīcijas partneru mainīšana, jo nekādas dižās izvēles jau nav. Savā ziņā jāpiekrīt eksprezidenta Valda Zatlera teiktajam, ka valstī ir beigušies laiki, kad viena vai dažu cilvēku dēļ tika pakārtota visa politika: „Es esmu pārliecināts, ka tas nav iespējams, jo pat tad, ja tiks mēģināts to darīt, tās būs pašas „Vienotības” līderes politiskās karjeras beigas. Diez vai viņa ies uz pašnāvību.” Protams, miera koalīcijā nav, un diez vai tas ir gaidāms. Nacionālā apvienība (NA) kopā ar domubiedriem gan koalīcijā, gan opozīcijā ir pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. Nav svarīgi, ka tik patriotiski noskaņotajiem NA politiķiem vajadzētu steidzīgi ķerties pie integrācijas pasākumu izveidošanas, nevis nemitīgi kliegt par apdraudējumu valstij. Ir skaidrs, ka daudz izdevīgāk, ja šis jautājums tā arī paliek nopietni nerisināts, jo tad vēlētājiem var izrādīties kā valsts un tautas aizstāvji, tā teikt, uz visu banku. Nebūšanas ar VAS „Latvijas Dzelzceļu” un tā meitas kompānijām, kompānijas valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa arests kukuļņemšanas lietā, skolotāju algu reforma, finansējums veselības aprūpē – tie ir tikai daži jautājumi no gara saraksta, kurus jebkurā brīdī var izmantot, lai valdību gāztu. Vajadzīga tikai nopietna vēlme, un tas var notikt. Var piekrist eksprezidenta Zatlera sacītajam par citu valdību ar citu partiju ministriem, ka „viss alternatīvais ir šūts ar plāniem diedziņiem”, bet tikpat plāniem diedziņiem ir šūta arī koalīcija. Pretrunas un domstarpības koalīcijā raisa ne jau normāla un saprotama viedokļu daudzveidība, meklējot valstij un cilvēkiem labāko risinājumu, bet gan domstarpības, meklējot sev vai sponsoriem ērtāko un labāko rezultātu.
Ar vārdu sakot, valdība ir un būs šūpolēs un grūti paredzēt, kurā brīdī kāds vai kādi no tām izkritīs. Galu galā, valdības ministri vairāk vai mazāk seko savas partijas norādēm, un partijas ir tās, kuras dara vai nedara. Tādēļ, paļājot valdību par kārtējiem nepadarītajiem darbiem, vainīgos gan vajadzētu meklēt partijās un Saeimas frakcijās. Patiesībā aizvien biežāk jādomā, ka šī Saeima nav pelnījusi strādāt visus tai atvēlētos četrus gadus un tā pamazām pelna Prezidenta rīkojumu par atlaišanu. Vai tas ir iespējams? Maz ticams, tomēr dzīvē un politikā notiek visādi. Arī pie mums.
Komentāri