Raidījumā “Kultūršoks”, manuprāt, diezgan dīvainā veidā tika iztirzāts jautājums: “Vai latviešu literatūra bīstama cilvēka psihiskajai veselībai?”
Skaidrs, ka tādas viennozīmīgas taisnības te nav, izņemot to, ka katra indivīda psihiskā veselība ir diezgan atšķirīga. Un neba par psihisko veselību varu diskutēt, nebūdama šīs nozares speciāliste, toties savas pārdomas par literatūru, kas iekļauta skolas mācību programmā, varu izteikties diezgan skarbi. Kā smejies, varētu citēt to pašu Raini, sakot , ka “pastāvēs, kas pārmainīsies”, tikai mainīties gan neviens negrib.
Mokpilnas stundas par ļoti attāliem, nezināmiem, neizprotamiem laikiem, lasot skolas obligāto literatūru, radīja riebumu un nepatiku pret latviešu daiļliteratūru, tādas ir manas atmiņas par literatūras stundām pirms 25 gadiem. Rūdolfa Blaumaņa novele “Nāves ēnā” uzsita šķērmu pēcgaršu, par Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas” atmiņā viena doma – ātrāk aizmirst. Andreja Upīša “Zaļā zeme” – neatceros nevienu, kuram tā patiktu. Raiņa luga “Zelta zirgs” utt., pat Sprīdītis, ejot pretī savam sapnim, galu galā no tā atteicās. Vēl tagad uzdodu jautājumu, vai tiešām tā visa ir literatūra skolēniem?
Valoda un sižets šajos garadarbos ir grūti uztverami, lielākā daļa vēstījuma mūsdienu bērnam neizprotama, un stāsta morāle akurāt nospiedoša. Lai kā pedagogi un rakstnieki mestos aizstāvēt tur iekļautās vērtības, lasot šos garadarbus, ir nepieciešams briedums. Briedums un interese par vēsturi.
Skolās ir nepieciešami mūsdienīgāki literārie darbi. Darbi, kuros ir spēcīgi, varoši un mērķtiecīgi varoņi, bet šajos tik senajos darbos ir vienojošs vēstījums – dzīve ir mokas, tev nekas nepienākas, ar situāciju jāsamierinās un labais tā pa īstam nemaz neuzvar.
Vecāki viens otram piebalso, sakot, ka šie rakstnieku darbi ir novecojuši. Šīs grāmatas neveicina patriotismu un Latvijas mīlestību, turklāt vai gan patriotisma saknes neaug ģimenē? Lasot šos depresīvos stāstus, bērniem rodas jautājums, kāpēc esam tādi vārguļi, puņķutapas un skauģi?
Pašlaik skolā daudz māca autoru biogrāfijas, nevis daiļdarbus. Ir melots, sakot, ka bērni nelasa grāmatas, lasa, bet ne šīs. Ne tās, ko vecākā paaudze uzskata par vērtību, bet vērtības, kā zinām, mainās. Balstoties uz šo literatūras saturu, šķiet, bērniem ar varu grib iedzīt patriotismu, taču ar varu mīļš nekļūsi. Nemitīgi iztirzā dzejoļus, morfoloģiju tā, it kā visiem būtu jākļūst par rakstniekiem: Raiņiem, Mārām Zālītēm utt. Kāds vecāks saka, ka skolā cenšas no bērna izvilkt to, ko viņš nesaprot un nemaz nevar zināt, piemēram, kādēļ autors kļuva par rakstnieku? Un tiešām, kā tad lai rakstnieku pieceļ no kapa, kā lai paprasa?
Kāds varētu iebilst, sakot, ka bērni nepratīs analizēt, spriest un secināt, ja nelasīs tieši šos daiļdarbus, bet šāds apgalvojums pašos pamatos jau ir muļķīgs. Mēs vēlamies veselīgi domājošu, spēcīgu un uz mērķi orientētu nākamo paaudzi, tādu, kas rada darbavietas, sasniedz rezultātu, bet mācām, ka laimes zeme jādodas meklēt citur, ka visiem laivā vietas nepietiks, ka bērnam mirt aukstumā, pusbadā – tas ir pieņemami.
Komentāri