Liktenis lēmis, ka dažādu laikmetu pārbaudījumos Latvija ir ieguvusi vairāk sēru, atceres un piemiņas dienu, ne priecīgo un līksmo brīžu. Par to liecina arī Likteņdārza iecere. Tā būtu vieta, kas top un tiek uzturēta pēc pašu Latvijas iedzīvotāju iniciatīvas, vieta, kur atcerēties laikmetu griežos zaudētos tuviniekus. Bet nu, šķiet, ideja pavēršas citādi.
Uzzinot, ka aprīļa sākumā top projekts nodot Likteņdārzu kā nekustamo īpašumu Latvijas valstij, kur valdītājs būs Zemkopības ministrija, daudzi sabiedrībā populāri cilvēki izteica nosodošus viedokļus. Vieni to saistīja ar partijas ZZS priekšvēlēšanu kampaņu, citi analizēja lielā projekta finansiālās kļūmes un nespēju ilgtermiņā visu uzturēt. Izskatās, ka “Kopīgā dāvana Latvijai 100. dzimšanas dienā”, kā minēts Likteņdārza mājaslapā, visai drīz var kļūt par kopīgo nodokli. Ironiski, bet tas ir veids, kā veiksmīgi nokaut vai vismaz mazināt simpātijas pret Likteņdārza ideju.
Par Likteņdārzu daudzi līdz šim domāja, ka tā ir tautas saziedota, tautas talkās tapusi svētvieta, kur varēs doties pieminēt nezināmā svešumā zudušus senčus, ģimenes locekļus. Tā sākotnēji arī bija paredzēts – “atmiņas vietas izveide par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem”. Un vēl – “sabiedrības kopīgi veidota starptautiskas un nacionālas nozīmes piemiņas vieta, kuras izveides un attīstības mērķis ir apzināt, atcerēties un godināt cilvēkus, kurus totalitāro režīmu dēļ Latvija zaudēja 20. gadsimtā”.
Kapos un svētvietās netrokšņo. Tomēr autoru iecerē šī grandiozā vieta ir paredzēta svētkiem. It īpaši šogad, kad Likteņdārzu plānots pabeigt, kalendārā ir festivāli, sportistu apbalvošanas ceremonijas, koncerti un vēl virkne citu pasākumu.
Ja kaut kas ir tapis par ziedojumiem un ir “visas tautas”, tam jābūt bez maksas. Tomēr diskusijās atklājas, ka Likteņdārzs būs kā sava veida biznesa projekts, jo uzturēšanas izdevumi ir milzīgi. Ikgadējās ziedojumu kampaņas ar Latvijas Televīzijas piedalīšanos, ziedojumu kastītes, apmeklējuma maksa, stāvlaukuma maksa un vēl virkne esošu un nākotnē plānotu maksas pakalpojumu. Vai Likteņdārzs ir vienkāršs tūrisma objekts?
Mūziķis Kārlis Kazāks pirmais uzdrošinājās iebilst: “Es esmu atbalstījis Likteņdārzu tā radīšanas laikā, bet es nevēlos, lai tas kļūtu par kārtējo piespiedu maksājumu visiem. Sabiedrībai jau ir iespēja izvēlēties šīs vietas tapšanu atbalstīt. Ja ar esošo sabiedrības atbalstu nepietiek, vai nav laiks paskatīties paškritiski?”
Sociālajos tīklos daudzi Latvijas iedzīvotāji raksta, ka nejūt saikni ar Likteņdārza ieceri, sakrauto akmeņu nasta nospiež, veidojums nav latvisks, tauta tik dārgas “dāvanas” nevar atļauties pieņemt.
Aizskart Likteņdārzu ir sensitīva tēma, jo, lai arī šai vietai nav vēsturiska pamata, ļoti daudzi Latvijas pensionāri ir ziedojuši naudu, veduši akmeņus un stādījuši kokus. Kā drīkst atļauties šo jaunradīto svētumu kritizēt? Tomēr paši ziedotāji ir vērīgi un jau tagad iebilst, ka dārza saimnieki pieļāvuši kļūdu, neievērojot stādīšanas principus – dažādu sugu koki, kam atšķirīgas augšanas prasības un izmēri, salikti juku jukām ar krūmiem.
Mežsaimniece un parku kopēja Māra no Alūksnes raksta: “Pēc desmit gadiem sāksies pamatīgas problēmas, jo būs džungļi ar daudz nokaltušiem kokiem un vajadzēs sākt cirst nost piemiņas kokus. Viss ir sastādīts par ciešu. Kā izvēlēsies, kuru koku nocirst? Skolotājai veltīto pīlādzīti vai kādam represētajam iestādīto ozoliņu? Gribu redzēt stādītāju un viņu ģimeņu emocijas, kad atbrauks apraudzīt savu dzimtas koku!”
Grāmatu izdevēja Vija Kilbloka uzskata, ka vieta skaista, jo pati sala ir brīnišķīga, taču: “Man nekādi neiet kopā piemiņas vietas statuss ar to jocīgo ieejas biļešu sistēmu, kas ir savdabīgi noformēta kā ziedojums. Tāda sajūta, ka notiek krāpšanās ar nodokļiem, vai arī es galīgi neko par ziedojumiem nesaprotu.”
Jāpiekrīt atziņai, ka īstie Latvijas likteņdārzi ir bērnudārzi, jo tur dīgst un aug Latvijas liktenis. Piemiņu nevar uzturēt ar likumiem. Piemiņu garantē tautas nākamās paaudzes.
Komentāri