Vai politiķi “privatizē” Latvijas Radio?

Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) par Latvijas Radio valdes locekli satura attīstības jautājumos ir iecēlusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda padomnieci Sanitu Diku-Bokmelderi. Šis lēmums daļā sabiedrības radījis neizpratni un satraukumu par to, kas tālāk notiks ar Latvijas Radio, jo tas ir viens no diviem sabiedriskajiem medijiem valstī. Faktiski jautājumi ir divi: par Dikas-Bok­melderes profesionālo pieredzi un par partijisko piederību.

Atbilde uz pirmo jautājumu ir acīmredzama. Dika-Bokmeldere 2011. gadā startēja Saeimas vēlēšanās (gan nesekmīgi) no Nacionālās apvienības (NA) saraksta un tikai dienu, pirms noslēdzās pieteikšanās uz brīvo Latvijas Radio valdes locekļa vietu, apturēja savu darbību NA. Savukārt par profesionālo pieredzi jāteic, ka viņa mediju jomā darbojusies neilgu laiciņu pirms gadiem divdesmit. Vēl jāpiebilst, ka viņas vadītajiem diviem uzņēmumiem ir nodokļu parādi, tāpat kā uzņēmumam, kas savulaik piederēja Sanitai Dikai-Bokmel­derei, bet tagad pieder viņas meitai Deborai Martai Dikai.

Par jaunieceltās valdes locekles profesionālo pieredzi lielas bažas pauž daudzi žurnālisti un mediju vides profesionāļi, jo, pirmkārt, ir radio un, otrkārt, sabiedriskā medija specifika. Pat ziņas teksts un pasniegšanas veids par vienu un to pašu notikumu nedaudz atšķiras atkarībā no tā, vai ziņu lasa vai dzird, vai dzird un redz. Radio ir sava specifika, tāpat kā presei vai televīzijai.

Tomēr galvenokārt bažas ir tādēļ, ka Latvijas Radio ir sabiedrisks medijs, kuram nav jāstrādā kādas (vai kādu) partijas, ekonomisko grupējumu interesēs. Ko­merc­raidorganizācijām galvenais ir nopelnīt, tās var ievērot sava īpašnieka intereses, protams, nepārkāpjot valsts likumus. Ko­mercraidstacijas var nodarboties, piemēram, tikai vai pārsvarā ar izklaidi, jo to mērķis ir peļņa. Sabiedriskā medija uzdevums ir informēt un izglītot, nodrošināt sabiedrības tiesības saņemt daudz­veidīgu un neatkarīgu informāciju un idejas. Vai Dikai-Bokmelderei ir zināšanas par žurnālistiku un izpratne par to, kas ir sabiedriskais medijs, patiesībā nav skaidrs. Tāpat kā nav skaidrs, vai partijas biedre, kura dienu pirms dokumentu iesniegšanas konkursam aptur savu darbību partijā, var, grib un spēj nedomāt savas partijas, bet domāt sabiedrības interesēs. NEPLP priekšsēdētājas Daces Ķezberes sacītais preses konferencē, ka viņa jautājusi, vai partijas piederība, kaut apturēta, ietekmēs Dikas-Bokmel­deres darbu, un amata kandidāte atbildējusi, ka neietekmēs, izklausās pēc anekdotes, ne nopietnas vērtēšanas. Tāpat kā NEPLP locekļa Patrika Grīvas sacītais, ka atlases kritērijos nemaz nav minēta partijas piederība, liek domāt, ka šie NEPLP pārstāvji vai nu vispār nesaprot, par ko ir runa, vai izliekas. Tātad par sabiedriskā medija valdes locekli varētu arī iecelt “Saskaņas” vadītāju Nilu Ušakovu vai Nacionālās apvienības vadītāju Raivi Dzintaru – viņi ir strādājuši žurnālistikā, un varētu teikt, ka viņu uzskati un partijas piederība neietekmēs sabiedriskā medija saturu. Protams, tas ir absurds, jo attiecināt publisko kapitālsabiedrību pārvaldības likuma noteikumus par kandidātu atlasi arī uz sabiedriskā medija amata kandidātu atlasi ir vairāk nekā dīvaini. Interesanti ir arī tas, ka nekādus iebildumus nav pau­dusi, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas liek domāt, ka abas partiju apvienības sabiedriskā medija politizēšanas jautājumos labi saprotas – varbūt pat bez vārdiem un klusām norunām. Desmit mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām tas ir bīstami, un, manuprāt, šis NEPLP lēmums ir viens no Latviju apdraudošākajiem lēmumiem šajā gadā. Atliek cerēt, ka “velns nav tik melns, kā viņu mālē” un ka Latvijā neatkārtosies Polijas stāsts, kur ļoti līdzīgā veidā, soli pa solim, sabiedriskie mediji tika apklusināti.