Nav jau noslēpums, ka ikdienas cilvēks pret tiem, kas izcietuši sodu ieslodzījuma vietās, izturas piesardzīgi.
Tāpat valda uzskats, ka darba devēji ne īpaši vēlas pieņemt darbā cilvēku, kurš bijis krimināli sodīts un kādu laiku pavadījis ieslodzījumā. Taču, izrādās, tas ir diezgan aplams pieņēmums. Ieslodzījuma vietu pārvaldes aptauja liecina, ka 77 procenti iedzīvotāju ir gatavi pieņemt, ka pakalpojumus tiem sniedz vai preces ražo uzņēmumi, kuri nodarbina bijušos ieslodzītos.
Arī absolūti lielākā daļa – 88 procenti – ieslodzīto pēc soda izciešanas vēlas strādāt algotu darbu. Tas liecina, ka būtisks bijušo ieslodzīto resocializācijas aspekts ir atgriešanās darba tirgū. Tādēļ Ieslodzījumu lietu pārvalde līdz septembrim īstenos sabiedrības informēšanas kampaņu “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām”, lai mazinātu sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem.
Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšniece ģenerāle Ilona Spure uzsver, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir ievērojami mainījusies izpratne par brīvības atņemšanas soda izpildi un mūsdienās tā mērķis ir nevis likumpārkāpēja izolēšana, bet gan mērķtiecīgs darbs ar ieslodzītajiem. Tas tiek darīts jau cietumos: ieslodzītajiem ir iespēja apgūt jaunu profesiju, līdztekus tiek īstenota sociālā rehabilitācija, piesaistīti brīvprātīgie, sniegtas psihologu un psihoterapeitu konsultācijas, un vēl pirms atgriešanās brīvībā nodrošinātas arī konsultācijas ar Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultantiem.
Noteikti daudz atkarīgs no tā, cik atbildīgi, cik profesionāli un ieinteresēti strādā speciālisti, kas savu darbu dara ieslodzījumu vietās. Taču pēc atgriešanās parastajā dzīvē sekmīgas resocializācijas priekšnoteikumus veido visa sabiedrība – gan atbildīgās valsts un pašvaldību iestādes, gan ieslodzīto ģimenes, uzņēmēji, brīvprātīgie un iedzīvotāju attieksme kopumā.
Un te man atkal jāatgriežas pie šī raksta sākuma. Jā, aptaujas rādītāji ir bijušajiem ieslodzītajiem labvēlīgi, liela respondentu daļa apstiprinājusi pozitīvu attieksmi, apņemšanos vismaz darba dzīvē būt pieņemošiem, atsaucīgiem. Taču būt izprotošam, runājot par abstraktiem sodu izcietušajiem, kuriem, protams, jāsniedz palīdzība atgriezties sabiedrībā, ir viegli, bet kādas sajūtas dominē brīdī, kad stāvam aci pret aci, kad uzzinām, par kādu noziegumu saņemts sods? Vai būs viegli uzticēt darbu, piemēram, noliktavā, cilvēkam, kas sodīts par zādzību? Vai vadītājs apņemsies iekļaut kolektīvā vardarbīgu personu, kas atkārtoti par to sodīta?
Lai cik uzteicamu attieksmi pret bijušo ieslodzīto pieņemšanu darbā rādītu aptaujas, tie ir augsti sliekšņi, kas jāpārkāpj ikdienas cilvēkam. Vai kampaņas tam palīdzēs? Redzēsim.
Komentāri