Bailes. Vecākā paaudze ar tām sadzīvojusi visu savu mūžu. Un sadzīvo joprojām. Bet tagad bailes ienāk arī jaunākās paaudzes ikdienā. Tās vieš notikumi tepat netālu, gandrīz kaimiņu valstī, un pastiprina ik pa brīdim no Eiropas un pasaules mēroga amatpersonām dzirdami brīdinājumi, ka Baltijas valstīm var draudēt hibrīdkarš no lielā kaimiņa un varbūt pat klasikā kara elementi. Bet varbūt tas ir tieši tas, ko vēlas šī spēka turētāji pie mūsu robežām – lai mēs dzīvojam bailēs. Paaudzei, kuru dzīvi izjauca izsūtījums, joprojām ir iracionālas bailes no austrumu kaimiņa. Un tas ir saprotams, bet varbūt tas arī bija pirms gadu desmitiem veikto represiju mērķis – ne tikai likvidēt daļu potenciālo padomju varas pretinieku un iedvest bailes pārējiem, bet iesēt tās paaudžu paaudzēs, saglabāt tās paaudžu paaudzēs. Likt mazai tautai apzināties neaizsargātību, nespēju pretoties rupjai varai un pakļauties tai.
Vai tagad tas atkārtojas? Vai atkal bailes kļūs par pavadoni, kas veidos dzīves fonu nākamajām paaudzēm? Kā veidot informatīvo vidi tā, lai mēs reāli skatītos pasaules notikumus un savu vietu tajos, reizē nedzīvojot neziņas un baiļu atmosfērā par savu tuvāko un tālāko nākotni? Kā saglabāt savu pašcieņu un ticību valsts ilgtspējai? Lūk, jautājumi, kas jārisina mediju ekspertiem, nacionālajiem medijiem, galu galā, par to jādomā valstiskā līmenī. Andra Gaņģe
Komentāri