Šajās dienās daudz tiek stāstīts par notikumiem pirms 30 gadiem. Atgādināts tiem, kuri piedzīvoja to laiku, un skaidrots jaunajai paaudzei, kā bija, kā varēja būt, cik valstij izšķirīgas bija dažas augusta dienas.
Pirms 32 gadiem notika Baltijas ceļš. 2009.gadā tas tika ierakstīts UNESCO “Pasaules atmiņa” dokumentālā mantojuma sarakstā. Tas apliecināja mūsu brīvības alkas, to, cik ļoti bija svarīgi, lai mums būtu sava valsts. Tad 1991.gadā augusta pučs, Latvijas Satversmes atjaunošana un Latvijas neatkarības atzīšana – dienas, kas mainīja dzīvi.
Uz vēsturi pierasti raugāmies ar šodienas vērtējumu, ikdienā nedomājot, kā būtu tagad, ja toreiz viss būtu noticis un beidzies citādi. Parasti nozīmīgu notikumu atceres laikā tiek veiktas aptaujas. Jautājumi vienkārši: vai esat apmierināts ar dzīvi; vai domājāt, ka dzīve brīvā valstī būs tāda, kāda tā ir. Atbildes, protams, dažādas. Taču visbiežāk atbildēs tiek izvērsta ekonomiskā situācija paša ģimenē. Izskan, ka vajadzēja jau nu vismaz tādu dzīves līmeni kā Zviedrijā, un kāpēc Latvijā tas tāds nav. Patiešām, kāpēc? Cik gadu desmitus Zviedrija tāpat kā citas vecās Eiropas valstis veidojušas savu ekonomiku, valsts pārvaldes sistēmu? Ne jau 30. Un arī tās ir kļūdījušās, gājušas cauri krīzēm. Arī paskatoties angļu detektīvus, var izlobīt, kāda dzīve bija Lielbritānijā, kad pie varas bija Dzelzs lēdija Margarita Tečere. Ekonomikā valdīja stagnācija, bezdarbs un vispārējs pesimisms gandrīz visur, izņemot pašus bagātākos sabiedrības slāņus. Lielbritānijā 1979. gadā zem nabadzības sliekšņa dzīvoja 13% iedzīvotāju, 1990. gadā to skaits bija pārsniedzis jau 22%. Tika likvidētas ogļu raktuves, kas radīja daudzu kopienu, ciematu izjukšanu.
Līdzīgus attīstības ceļus izgājušas daudzas valstis. Protams, ne visu var zināt, dzīvojam te un tagad. Bet to, kas notiek tepat aiz Latvijas robežas, var ieraudzīt šodien. Toreiz, pirms 30 gadiem, padomju republikas izvēlējās dažādus ceļus. Vai Latvijas izraudzītais tas nepareizākais? Vai gribam, lai ir kā Baltkrievijā, Moldovā, Ukrainā? Tas, ka kaut kur kaut kas lētāks vai dārgāks, neko nenozīmē. Svarīgi, cik vari nopirkt, ko vari atļauties. Ne viens vien sirmgalvis, kurš piedzīvojis karu, represijas, pirmos kolhozu gadus, sarunās atzinis: “Tik labi kā tagad nekad neesmu dzīvojis! Pensija maza? Jāmāk iztikt ar to, kas ir.”
Labklājība un brīvība nav viens un tas pats. Lai gan daudzu prātā starp tām ir vienlīdzības zīme. Brīvība nav tikai iespēja brīvi braukt, kur dzīve labāka. Šodien der atgādināt, ka tikai brīvā valstī katrs var paust savu viedokli. Nav tā kā padomju laiku anekdotē: “Satiekas padomju cilvēks un amerikānis. Amerikānis lielās: “Pie mums ir vārda brīvība. Varu aiziet pie Baltā nama un lamāt prezidentu, cik gribu, un man par to nekas nebūs.” Padomju cilvēks padomā: “Es arī varu Sarkanajā laukumā lamāt Amerikas prezidentu, kā vien man patīk, un nekas nebūs.””
Vai patiesi pārāk labi dzīvojam, esam kļuvuši egoistiski, tiktāl pieraduši, ka “Latvijā jau nekas nevar būt labs”, jo tā vienkārši ir, ka nespējam tumsā noņemt saulesbrilles, salikt kopā dažus faktus un saprast, ka viedokļi var būt dažādi. Mērķim jābūt vienam. Kā pirms 32 gadiem Baltijas ceļā, kā pirms 30 gadiem puča laikā. Veldzēšanās gaudu dziesmās atslābina un reizē uzkurina prātu. Ne jau domāt racionāli. Tā nerada lepnumu par savu valsti. Arī to, ko tā sasniegusi tikai 30 gados.
Komentāri