Katrs rītu pamostoties saproti, ka pasaule ir mainījusies. Tā ir cita. Bet bija taču nakts. Tad it kā nekas nenotiek. Tikai domas skraida savus ceļus un izlodā labirintus, risina neatrisināmus uzdevumus, vērpj intrigas. Vakarrīt Ministru prezidents paziņoja: “Esam samērā tuvu saskaņojumam, un notiek sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem.” Var arī samulst no šiem vārdiem, jo kur tie mēneši, kad viss bija nokonsolidēts un kārtībā. Bet tagad turpinās. Tā vien šķiet, vairs paši budžeta skaitļu izvietotāji izdevumu un ieņēmumu ailēs nesaprot, kur sākums, solījumi un kad tas viss beigsies. Vispār jau, iespējams, garā darīšana ir mērķtiecīga. Kā ziņo valdība, Latvija ir ārā no bedres, ienākumi budžetā palielinās vairāk nekā cerēts, tātad – jo ilgāk vilksies sarunas, jo valstij būs vairāk naudas un nevajadzēs kādam noņemt.
Vakar sākās tautas skaitīšana. Neviens nenoliedz – vajadzīgs pasākums. Un cilvēki labprāt grib būt pieskaitīti. Laikam jau ne visi. Kā citādi izskaidrot ekonomikas ministra Arta Kampara valdības sēdes sākumā veikto ministru aģitāciju, lai viņi arī piedalās, lai ir aktīvi, jo ir jāuzzina, kā un cik cilvēku Latvijā dzīvo. Ministrs arī atgādinājis, ka tautas skaitīšana nav plika formalitāte, jo palīdzēs iegūt nozīmīgu informāciju. Nav gan īsti saprotams, vai tiešām ministri dzīvo tik tālā realitātē, ka nezina, kas vispār valstī notiek, vai arī tādi nesaprašas, kam jāstāsta pat tik pašsaprotamas lietas. Lai vai kā, tagad mums arī valdības vīri un sievas vismaz kaut ko zina. Bet tikmēr premjers tautai skaidro, ka Latvijas zelta rezerves, kas glabājas Anglijā, nav iespējams pārdot, lai atdotu valsts parādu, tās
kalpo kā daļa no nodrošinājuma lata stabilitātei un budžeta deficītu nevar nosegt ar valsts īpašuma izpārdošanu. Vismaz viena laba ziņa – ja nebūs zemes, mežu un cilvēku, Latvijai paliks zelts Anglijas bankā.
Bet vispār jau marts ir klāt. Un domas, gribi vai ne, skrien gaisā klausīties putnu dziesmas. Sarmīte Feldmane
Komentāri