Tā egle taču šķība! Vai tad nevarēja citas krāsas lampiņas salikt! Tā jau vispār nav Ziemassvētku eglīte, nekāda staltuma! Dzirdēts, vai ne? Tāpat kā – man tā Solvita nepatīk! Visi politiķi duraki, zagļi! Kaimiņš dumjš, savu mašīnu piebraucis tieši zem mana loga! Viņam jau liela pensija, var atļauties! Bērni trokšņo, miera nav! Vecāki tik rauš naudu, neskatās, ko šie dara. Latvija izmirst, nevienu tas neinteresē! Un vēl daudzi līdzīgi sašutumi izskan vai uz katra soļa. Garāmejot tā vien gribas pateikt – beidz taču reiz cepties, kāda jēga! Bet vēl nepasakot, jau skaidrs, ka sekos gara vārdu virtene par to, ka sabiedrībai (ne jau man) viss ir vienalga, ka katrs domā tikai par sevi, ka nākotnes mums nav. Nesen, kad kāds politikas un pasaules kārtības pārzinātājs kaimiņam pauda viedokli par valdības krišanu un klāstīja, kāda ir Laimdota, kāda Solvita, viņš paraustīja plecus un noteica: “Vai tev kāda no viņām jāprec!” Pagrieza muguru un aizgāja. Vīriņš palika ar muti vaļā, pat neiedomājās teicēju nozākāt. Šķita, ka uguns viņā nodzisa.
Tuvojas Ziemassvētki, vārdos vien retais nesaka, ka šis ir īpašs laiks, ka pārņem vai gribas izdzīvot nebijušas sajūtas. Skaisti. Tad vajag to darīt, nevis otram stāstīt, ka kaimiņi dumji vai eglīte šķība. Kurš teicis, ka pats jau sen citu acīs esi pamuļķis un ka tas, kas patīk tev, ļoti daudziem nav pieņemams, tikai viņi negrib bojāt garastāvokli un par to runāt.
Nav sniega, nav svētku sajūtas! Klasisks teiciens, ko noteikti kā tautas prātulu var ierakstīt jebkurā gara mantu krājumā. Nu, un kas mainīsies, ja to trīsreiz deviņas reizes skandinās? Sinoptiķi laika prognozi izmainīs? Sev garastāvokli gan 27 reizes var pabojāt, ja dzīvē tik būtiskais faktors neatbildīs vispārpieņemtajam priekšstatam. Daba piedāvā laikapstākļu daudzveidību, nenovērtējam. Tās piedāvājumu uztveram kā aizvainojumu. Bet… katra dāvana līdzi nes Dieva svētību. Novērtēsim. To, kas mums ir un kā nav, un varbūt nemaz nevajag. Necepsimies, jo reiz tā uguns var ieskriet ne tur un izcelties ugunsgrēks. Ja ne citur, tad sirds apvidū.
Ko darīt, ja man patīk šķība egle, neuztrauc, cik skaista vai gudra ir kāda amatpersona, pieņemu, ka katrs konkrētā situācijā rīkojas tā, kā uzskata par pareizu, un ir nepieklājīgi uzmākties ar savu viedokli. Cik bieži, ja kas patīk, apmierina, pasakām, ka tas ir labi? Vērts padomāt. Varbūt cepšanās pāries.
Komentāri