Ja esi pie varas – tātad stulbs, ja izgudro ko jaunu – tātad nezin ko iedomājies, ja strādā kaut nedaudz vairāk nekā citi – tātad vada naudas kāre… Tā var turpināt. Tiklīdz neesi nekas, viss kārtībā. Ja gribi kaut ko sasniegt, ja ir mērķis, kļūsti par slikto. Tas nekas, ka iegūs arī citi. Nu kaut vai darbu. “Viņš jau neko nedara, dabūja Eiropas naudu, un, redz, kāds kungs,” kāds kalpa puisis tā raksturoja savu saimnieku. Un viņu neinteresē nekas vairāk, kā tikai tas, ka saimnieks dabūjis naudu. Arī tas ne, ka viņš sācis no nekā, ka viss noticis pamazām, ka pats to, blakus dzīvojot, visu redzējis. Bet kaimiņam taču ir, kāpēc man nav. Tas ķirmis grauž.
Nesen kāds ar dzīvi neapmierināts vīrs stāstīja draugam – darbā saimnieks izdomājis, ka dos darbinieku bērniem paciņas. No septiņiem darbiniekiem četriem esot bērni, vai pārējie vainīgi, ka viņiem jau lieli. Lai tad tik, cik maksā paciņas, pārējiem dod uz rokas – izskanēja ierosinājums. Absurdi!? Droši vien, ja aizmirstam, ka nekur citur kā vien pa atslēgas caurumu un kaimiņa makā nevar ieraudzīt brīnumus un sapņus. Un, protams, tos sakārot.
Šis ir tāds dīvains laiks, pieblīvēts ar vārdiem par labestību, labdarību. Tie skan skaisti un cēli, kādam, kam ikdienā tas ir kas svešs, arī iekrīt sirdī. Diemžēl, kā rāda dzīve, – tikai uz laiku. Tad priekšā nokrīt kāds priekškars. Un cilvēks atceras vien sevi, domā par savu labumu, arī to, kā kaimiņam piederošo ar vārdiem, stāstiem atvilināt sev.
Frānsiss Bēkons jau sen, sen teicis, ka skaudība nepazīst brīvdienas. Gribas jau, lai šis laiks pirms Ziemassvētkiem tāds būtu. Kad palaižam skaudību brīvdienās. Lai paklīst pa tuksnešiem, mums to nevajag. Vai to var izdarīt? Protams. Un, ja tas ir tas brīnums vai sapnis, ko gribas ieraudzīt pa atslēgas caurumu vai kaimiņa makā, tad… ir tikai jāgrib. Var arī sarīkot talku cīņā pret to ķirmi, kas grauž.
Lai svētīgi Ziemassvētki! Sarmīte Feldmane
Komentāri