Ejot Cēsīs pa Rīgas ielu un pie joprojām nepabeigtā ielas lejas posma vecpilsētā lasot plakātu “Neērti šodien, skaisti rīt!”, arvien biežāk atceros pasaku par kalpu, kurš katru dienu nāca pie saimnieka pusdienās, un allaž viņu sagaidīja uzraksts – ēst dabūsi tikai rīt. Tā rītdienas nāk un iet, bet ne kalps ēst dabū, ne Cēsis – pabeigtu Rīgas ielu. Varam iet, vērot, kā bruģa klājums dienu no dienas nekļūst lielāks, un dziedāt: “Tā pagāja mēneši, gadi, bet ozols vēl sēroja.”
“Druvā” jau rakstījām, ka sākotnējais termiņš paredzēja rekonstruēto ielu nodot ekspluatācijā 10.jūlijā, tad puses vienojās par pagarinājumu līdz 20.jūlijam, lai Cēsu svētkus sagaidītu ar rekonstruētu ielu, bet joprojām nekā. Šobrīd laikam vajadzētu cerēt, ka darbus izdosies paveikt vēl šajā vasarā, rudenī, gadā. Sākot Rīgas ielas rekonstrukcijas pirmo kārtu, atjaunojot ielu augšpusē, varēja aizbildināties ar arheoloģijas uzraudzību, jo, kā jau vecpilsētā, – kur iedur lāpstu, tur vēsture. Šobrīd jāmeklē citi lēno tempu iemesli.
Tautā runā par kvalificētu darbinieku trūkumu, kas, palielinoties būvniecības apjomam, kļūst par arvien lielāku problēmu. Tikmēr uzņēmējam katra nokavēta diena nes zaudējumus, jo pašvaldība jau vairāk nekā mēnesi rēķina soda procentus – gandrīz 546 eiro dienā. Veidojas gluži kā apburtais loks, jo tālāk, jo mazāk naudas atliek no līgumā paredzētās summas, bet, lai dabūtu labus darbiniekus, jāmaksā tiem vairāk. Vienā brīdī objekts jau sāks nest zaudējumus, ko darīt? Jādomā, ka plāns B ir gan uzņēmējam, gan pašvaldībai, kurai arī šis nepabeigtais objekts ir kā dadzis acīs.
Redzams, ka ielas sakārtošana veicina vecpilsētas atdzimšanu. Katrs, izņemot tos, kuri dzīvo pēc principa – vissirslikti.lv –, būs pamanījis, ka vecpilsētā notikušas un notiek pozitīvas pārmaiņas. Tiek sakārtotas ēkas, atver kafejnīcas, un vecpilsētu tagad nevar salīdzināt ar to kluso, tukšo, pamesto, kāda tā bija pirms gadiem desmit. Protams, gribētos, lai viss notiek daudz ātrāk, bet redzam, ka vajag būt vienam, kurš sāk, un attīstība notiek. Kad pirms daudziem gadiem Rožu laukumā tika atvērta stiklotā kafejnīca, daudzi domāja, ka tas ir drosmīgs solis, jo vecpilsēta bija tukša. Taču pirmā drosmīgā uzņēmēja piemērs rosināja citus. Tagad nu gribētos, lai arī Rīgas ielas lejas daļa sāk atdzimt, bet uz to varēs cerēt vien pēc tam, kad ielas remonts tiks pilnībā pabeigts.
Komentāri