Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija sprieda par jauna starptautiska TV kanāla veidošanu Baltijā tiem iedzīvotājiem, kuru saziņas valoda ir krievu un kuri izmanto pavisam citu informācijas telpu nekā latvieši, lietuvieši vai igauņi.
Šķiet, nevienu vairs nav jāpārliecina, ka dzīvojam divās atšķirīgās informācijas telpās, un it sevišķi tas jūtams Latvijā. Kā zināms, Latvijas Televīzija (LTV) iecerējusi veidot kopīgu Baltijas valstu telekanālu krievu valodā, kurā pārraidītu ziņas un Ukrainā, Krievijā ražotus seriālus “bez propagandas”. Šo ieceri vismaz teorētiski ir atbalstījuši koalīcijas politiķi, ir izskanējusi ziņa, ka šī iecere prezentēta kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, ir informētas arī šo valstu augstākās amatpersonas, kas esot devušas konceptuālu piekrišanu šāda TV kanāla veidošanai. Protams, ir paredzamas diskusijas un strīdi gan par konceptuāliem jautājumiem, gan par finansējumu. Vai valstij šai iecerei atradīsies nauda, pašlaik nav zināms. Tāpat arī skaidrs, ka diskusijas Saeimas komisijā ir tikai pirmais solis, par šo jautājumu būs jāspriež valdībā (vispirms jau Kultūras ministrijā), Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) un droši vien arī vēl citās institūcijās. Un būs jāatrod žurnālisti, kuru dzimtā valoda ir krievu, kuri zina un saprot krievu valodā runājošos cilvēkus, jo dažādu tautību mentalitāte atšķiras. Var ziņas un dažādus informatīvos raidījumus tulkot no latviešu valodas, bet rezultāts parasti ir gandrīz nekāds. Atceros, kā savulaik, pirms gadiem divdesmit, krievu valodā tika mēģināts izdot dienas laikrakstu “Labrīt”, krievu valodā kādu laiku iznāca arī avīze “Diena”, bet to lasīja maz. Un lasīja maz ne jau tādēļ, ka neticēja tajā rakstītajam, bet tādēļ, ka šo laikrakstu veidotāju mentalitāte tomēr atšķīrās no vairuma krievu valodā runājošo uztveres un mentalitātes. Ideja par TV Baltijai ir laba un vajadzīga, bet tās īstenošana labākajā gadījumā droši vien ilgs vairākus gadus.
Tomēr ir jautājumi, kas vēl pat nav izskanējuši un uz kuriem atbildēt nebūs vienkārši. Kā cilvēkiem noticēt, ka šis kanāls vēstīs patiesību un nekalpos kādu interešu propagandai? Vai medijos vispār iespējama objektīvas informācijas paušana, un kā atšķirt propagandu no patiesības? Kas liks noticēt krievu valodā runājošajiem, ka viņiem necentīsies “aizmālēt acis”? Un galu galā – ko nozīmē šis jēdziens “propaganda”, un vai tam ir tikai negatīva nozīme, kā esam pieraduši domāt?
Divu informatīvo telpu un savā ziņā arī divu paralēlo pasauļu pastāvēšana nozīmē, ka tās viena otrai neuzticas. Kā viena, tā otra runā par propagandu – krievu valodas telpā dzīvojošie visu ārpus tās uzskata par “pasaules ļaunuma saknes” ASV, arī Eiropas Savienības propagandu, tātad, meliem. Savukārt latviešu valodas telpā kā melīgu propagandu uztver gandrīz jebko, kas nāk no krievu valodā runājošo mediju puses. Jēdzienam “propaganda” gan ir vairāki skaidrojumi – tulkojums no latīņu valodas nozīmē “institūcija ticības izplatīšanai”, bet skaidrojumi vēsta, ka tā ir ideju, uzskatu un teoriju izplatīšana nolūkā pārliecināt, iegūt piekritējus, mudināt uz rīcību, kā arī iepazīstināšana ar kaut ko un ieteikums to lietot. Tātad propagandai nav tieša sakara ar absolūto un vienīgo patiesību (un vai tāda maz eksistē?), bet drīzāk ar pārliecību un uzskatiem. Savukārt tas nozīmē, ka cilvēki kaut ko grib dzirdēt un sadzird tikai tad, ja ir noskaņoti tam noticēt. Lai ticētu tam, ko valsts pauž saviem iedzīvotājiem, viņiem ir jātic valstij vai vismaz jāmīl zeme, kurā viņi dzīvo. Mēs, Latvijas pilsoņi, kaut arī lielāko tiesu dusmojamies uz savu valsti un to kritizējam, tomēr visbiežāk savu zemi mīlam. Varētu teikt, ka nemīlam pašu vēlētos politiķus un valsts iestādes, bet mīlam zemi, jo tā ir mūsu vienīgā, dzimtā, kurā varam būt mēs paši – latvieši. Citu tautību cilvēkiem, it īpaši padomju gados atbraukušajiem, šādu jūtu bieži vien nav, tādēļ attieksme pret Latviju arī ir cita. Varētu sacīt, ka mēs pret Latviju izturamies kā pret palaidnīgu un bezkaunīgu bērnu – lai nu kāds, bet tomēr savs. Daudziem tādu jūtu nav. Tādēļ nepietiks tikai ar Baltijas TV kanālu krievu valodā, bet valstij jāmācās atcerēties, ka tā ir veidota cilvēkiem, ne otrādi. Sallija Benfelde
Komentāri