Laiks plūst, bet vajadzība pēc ātras un īsas saziņas nemainās. Maziņai esot, vēroju, kā pieaugušie ātrās ziņas saņēma telegrammās. Pastnieks piezvanīja pie durvīm. Tas, kurš tās atvēra, parakstījās, ka saņēmis ātro ziņu.
No bērnības palikušas prātā divas telegrammas, sūtītas vecākiem. Viena bija jauka ziņa un telegramma bija noformēta ar zieda attēlu. Brālēns no Alūksnes sveica savu māsīcu, manu mammu, dzimšanas dienā. Ko viņš rakstīja, vairs nepateikšu, bet apsveikums bija īss un kodolīgs. Tolaik par katru vārdu īsziņā bija jāmaksā. Mamma šo mazo sveicienu vēl kādu laiku turēja uz sava galdiņa.
Otru telegrammu, ko saņēma vecāki, atceros tāpēc, ka pēc izlasīšanas viņi kļuva drūmi. Mamma slaucīja asaras, tētis viņu mierināja. Kurš no radiniekiem bija miris, īsti nesapratu. Vai visus vecās tantes un onkuļus, kuri dzīvo tik tālu no mums, laukos, mazs bērns var zināt?
Ātrās ziņas tika sūtītas ne tikai pa oficiāliem saziņas līdzekļiem. No laika pēc Pirmā pasaules kara, kad bija nodibināta Latvijas valsts, ir kāds dzimtas stāsts par telegrammu nēsāju Reksi, kuru mājinieki bija iesaukuši par vazaņķi. Suns dzīvē labi iekārtojies. Kā saimnieki no rīta darbos, tā šis ciemos pie saimnieku radiem uz labām pusdienām. Tolaik Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri bija pabeiguši abu valstu robežas nospraušanu. Lauru pagasts Latvijas ziemeļos, kurā vairākums latviešu, ticis Igaunijai. Nu kaimiņu pagasti – Pededzes un Lauru pagasts – bija katrs savā valstī. Lai tiktu no viena pagasta uz otru, bija jāuzrāda caurlaides robežsargiem. Bet sunītis gāja pāri robežām nepārbaudīts, tāpēc saimnieki tā siksniņai piestiprināja kulonu. Katrā radu mājā, kur tas pabarots, kulonā ielika “telegrammu” par jaunumiem no saimes dzīves. Tagad cilvēki saka: “Atsūti ziņu wacapā, bet tolaik telegrafēja vaucapā. Un suns ziņas nesis ātri un korekti, vakarā saimnieki bija izlasījuši, kas pie radiem jauns.
Tagad ziņas skrien ātri, nav jāmaksā par katru vārdu, nav pastnieks jāgaida. Nupat tālrunī iepīkstējās radinieces telegramma: “Kad brauksi pie mums, vai varēsi veikalā paņemt trīs pudeles eļļas?” Ieskatījos šorīt feisbukā, klasesbiedrs sūtījis jautrības pilnu pašportretu pie trīs lāpstām: “Pavasaris! Mosties, celies, strādā!”. Trešā telegramma e-pastā pienākusi no Dailes teātra: “Sveicot skatītājus 27. martā – Starptautiskajā Teātra dienā, uz vairākām aprīļa izrādēm biļetes piedāvājam par īpašām cenām.
Komentāri