Piedzīvojam nedēļu, kas sāksies vienā gadā, bet beigsies jau citā. Tikko aizvadīti Ziemassvētki, kas gada tumšākajā laikā ne tikai vēlējumos, bet arī dabā izcēlās ar savu gaišumu un skaistumu.
Daļa cilvēku vēlētos, lai svētki turpinātos vēl ilgāk, citi laimīgi, ka var atgriezties darbā, ierastajā ritmā. Jo svētki – tas ne vienmēr ir skaisti un gaiši. Ģimenēs, kurās nevalda saticība un sirsnība, reti kad ir iespējams uz svētku laiku saņemties un visiem būt laimīgiem un priecīgiem. To, kādi būs svētki, nosaka arī ikdienas dzīves ritums, tas, cik daudz svētkiem gatavojamies, vai to izdarām laikus, kādas ir mūsu attiecības ar tuviniekiem, ar kuriem kopā svinēsim svētkus, kādas domas paši domājam. Jo, ja viss ir slikti, tad grūti iedomāties, kā svētki varētu izdoties labi. Protams, svētku laiks, kas svinams ģimenes lokā, vēl spilgtāk izgaismo vientulības sajūtu tiem cilvēkiem, kuri ir vieni.
Cilvēki dzīvo ļoti dažādos apstākļos – kādam ir lielākas iespējas sagatavoties svētkiem, citiem papildu izdevumi rada tikai raizes. Tomēr ir tik aizkustinoši redzēt, ka šogad vēl vairāk nekā citus gadus cilvēki svētku sajūtu ieguva, darot labu citiem un iepriecinot apkārtējos. Un darīt labu vēlas gan bērni, gan pieaugušie. Mūsdienās bieži teic, ka nevajag dāvināt dāvanas, un, lai gan pati esmu par rūpīgi pārdomātām dāvanām, arī laiks, ko cilvēki velta, lai iepriecinātu otru, ir ļoti liela dāvana.
Arī es šogad vēlējos palīdzēt, bet ļoti ilgi tam nevarēju saņemties. Es vēlējos ziedot asinis, lai man nepazīstami cilvēki tās saņemtu viņiem visnepieciešamākajā brīdī. Jāatzīst, kļūt par donoru mēģināju jau pirms vairākiem gadiem. Tā kā darbojos arī Dakteru Klaunu labdarības organizācijā, tad brīdī, kad mums kā organizācijas pārstāvjiem bija iespēja nodot asinis, arī es pieteicos. Tomēr man par lielām skumjām pēc mediķu izvērtējuma tajā reizē to nevarēju. Man vajadzēja vairākus gadus, lai mēģinātu vēlreiz, jo jāatzīst, sajūta, ka vēlies izdarīt labu, bet kādu kritēriju dēļ tam neatbilsti, nebūt nav iepriecinoša. Un līdzīgi, kā gatavojoties svētkiem, lai tie izdotos, arī es piedomāju pie visiem kritērijiem, kas nepieciešami, lai šoreiz tomēr varētu būt asins donore. Un kāds prieks man bija, ka, jā, šoreiz to drīkstēju.
Medicīnas māsa, redzot manas lielās acis, gādīgi apvaicājās, vai daru to pirmo reizi un vai esmu nobijusies. Saņemot apstiprinošo atbildi, sirsnīgi nomierināja, ka viss būs kārtībā, kā arī uzsvēra, ja nejūtos labi, lai uzreiz dodu ziņu, nevis varonīgi ciešos, lai mediķi var uzreiz reaģēt. Viņa iekārtoja mani gandrīz guļus, lai ir maksimāli ērti, un viss varēja notikt.
Tajā dienā es biju godpilnais 99. cilvēks, kurš ziedoja asinis. Viena no daudzajiem. Bet pēc tam priecājos kā bērns, kurš dabūjis sen kārotu dāvanu, jo man izdevās! Turklāt tas nebija tik traki, kā biju iedomājusies, un mani apņēma brīnišķīgā labi padarīta darba sajūta! Rakstot par cilvēkiem, kuri dāvā prieku citiem, es redzu arī viņos to silto došanas prieku! Un patiesi, daloties tajā, kas mums ir, gūstam paši un radam svētku sajūtu! Bet tās radīšanai nemaz nav nepieciešama īpaša svētku reize, tā var būt jebkura diena, padarot sev un vēl kādam parastu dienu par īpašu un atmiņā paliekošu.
Komentāri