Tas, kā šoruden pa Latvijas nedaudzajiem kinoteātriem un daudzajām filmu rādīšanai pielāgotajām vietām kā maratonā pārskrien latviešu kino, vēl pirms dažiem gadiem liktos neticami. Visiem mājās ir televizors, vai kino skatīšanās dēļ jāskrien no mājas laukā? Bija Latvijā laiks, kad latviešu lielo kino varēja uzskatīt par tikpat kā mirušu, tādēļ pat uz laiku atcēla filmu festivālu “Lielais Kristaps”. Latviešu kino tika turēts kā smagi slimais – pie sistēmas. Valsts politikas veidotāji tolaik atrunājās, ka tik dārgs mākslas veids kā kino ražošana Latvijā diez vai būs un diez vai vajag. Pasaulē filmu pietiekot. Vārdu sakot, neesam tik bagāti, lai ražotu tās.
Par laimi, ļoti dārgais mākslas veids – filmu ražošana – un skatītājus tik interesējoša māksla tomēr tikusi pie potēm un no komplikācijām nav mirusi. Gluži otrādi, dažas filmas, piemēram, “Rīgas sargi”, “Rūdolfa mantojums”, “Mammu, es tevi mīlu”, jo sevišķi “Melānijas hronika”, piesaistījušas tik lielu auditoriju, ka apliecinājušas – nepietiek tikai ar televīzijas filmām, Latvijai vajadzīgs savs kino.
Valsts svētki šoruden jau notika ar tikko uzņemtu latviešu filmu skatīšanos. Turklāt lauku kultūras nami, piemēram, Priekuļos, nemaz nerunājot par pilsētām – Cēsīm, Valmieru, Siguldu-, kur iekārtoti lepni kinoteātri, latviešu filmu rādīšanai gatavi veltīt veselu dienu. No vienas filmas iznāc, lai apēstu saldējumu un dotos uz nākamo seansu. 80. gadu sākuma jaunatne, vai atceraties Cēsīs tādus laikus kinoteātrī “Vidzeme”? Latviešu kino renesansi mūsu iecienītais kinoteātris nepiedzīvoja. Jaunie ēkas īpašnieki dabūjuši atļauju namu nojaukt, lai celtu ko citu vietā. Tā jau notiek. Neviens no mums, kurš “Vidzemē” vēl devās skatīties Jāņa Streiča filmu “Rūdolfa mantojums”, negribēja šajā ēkā uzturēties. Laiks kinozālē, kurā temperatūra ir tikai plus trīs grādi, bija pārbaudījums miesām. Nelīdzēja ne paņemtā sega, ne tēja termosā. Pēc kino skatīšanās bija zilas lūpas un ledainas kājas.
Nu ir citādi. Jaunās latviešu filmas Cēsīs uz lielā ekrāna var noskatīties ar eleganci, atstājot virsdrēbes koncertzāles garderobē. Mīkstajos kino skatītāju krēslos justies kā klubkrēslā, ekrāns ir daudz, daudz lielāks nekā mājās, reklāmas paužu arī nav. Jaunās latviešu filmas atstāj iespaidu. To novērtēju, ne tikai skatoties “Melānijas hroniku”, arī tikko klajā nākušās dokumentālās filmas: “Ievainotais jātnieks”, “Pasaka par tukšo telpu”. Ceru, ka bērni, svešzemju animācijas filmu par Mašu, par Mimioniem fani, latviešu kino dienās novērtēs pašmāju multenes “Mūsu ome rullē” vai “Bize neguļa”, ar vecākiem kopā noskatīsies un uzzinās, kāpēc vectēvs var izrādīties bīstamāks par datoru.
Cik jauki tas skan: “Šodien visa ģimene ejam uz kino! Patriotu nedēļa!”
Komentāri