“Mēnesis, kad latvieši sāk plānot brīvdienas siltajās zemēs – februāris!” tāds sauklis pavīd kādā no tūrisma aģentūru vietnēm sociālajā platformā “Facebook”. Nacionālistiski noskaņotā biedrība “Dieva Suņi” savā “Twitter” kontā veikuši tematisku aptauju, proti, kurš no visiem gada mēnešiem latvju ļaudīm šķiet visbēdīgākais, drūmākais, depresīvākais. Starp atbildēm bez konkurences dominē februāris ar 31,3 % balsojumu, seko janvāris ar 21,6 % un tikai tad – decembris ar nepilniem 15% balsu. Vēl liels vairums balsotāju – teju 33 % – atbildējuši, ka viņiem nav nekādas drūmas sajūtas nevienā no gada mēnešiem.
Kaut februāris ir gada īsākais mēnesis (šogad gan ir garais gads, tātad ziemas būs par veselu vienu dienu vairāk), daudziem februāris šķiet velkamies ilgāk nekā visi citi mēneši gadā. Par vasaru noteikti visi būsim vienisprātis – tā vienmēr paskrien vēja spārniem. Lai gan februārī dienas joprojām ir īsas, katra diena patiesi var šķist pārāk gara, arī laikapstākļu ziņā visas diezgan līdzīgas. Kā tas līdz šim pierādījies, februārī nav cerību uz pavasarīgu noskaņu gaisā. Ja pirms nedēļas varējām priecāties par saulīti, pakusušajām grāvmalēm un vietām pat pavisam zaļo, sūnām izklāto mežu, pat paķerot plānāku virsjaku, jo termometra stabiņa rādītāji pacēlās februārim neraksturīgos plusos, tad šajā nedēļā Sniega māte atgādināja: “Nekā nebūs, draugi! Vēl ir ziema. Un to arī saņemiet!”
Laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs patiesībā jau to bija paredzējis: “Puteņu mēnesis šogad rādās būt ar mainīgiem, „zāģa zobiem” līdzīgiem laikapstākļiem mēneša sākumā un beigās, kad dienām, kad temperatūra virs nulles, sekos neliela līdz mērena sala dienas.” Un tā nu februāra viduci sagaidīsim ar mēnesim izteikti atbilstošiem, sniegotiem laikapstākļiem.
Arvien ir interesanti par dažādām tēmām aplūkot cilvēku viedokļus sociālajos tīklos. Par februāri kāda “Facebook” lietotāja Agnese teic šādi: “Mēģiniet februārī atrast labo (un būsim godīgi, kurš vispār mēģina?), varu derēt, ka paliksiet bešā. Februārī nekā forša nav. Ir meteņi, kas dod cerību, ka drīz taču jābūt arī pavasarim, bet vai kāds tos mūsdienās vispār svin? Un pat nesāciet ar mani runāt par Valentīndienu.”
Metenis, Vastlāvis jeb Vastlāvji, šogad ir 13. februārī. Taču pat tie, kuriem patīk būt mājās ērtās drēbēs, siltumā, ar tējas vai kafijas tasi rokās, jau sāk kļūt pikti – cik gan ilgi vēl būs ziema? Februāris ar sajūtu, ka pavasaris vēl ir tik tālu, cilvēkus padara diezgan drūmus un reizē par daudz vieglāku ēsmu visiem vīrusiem, kas šajā gada periodā mīl apgrozīties visur, kur ir cilvēki. Tomēr nešaubos, ka ne tikai daba, bet mēs ikviens februārī mēģinām saskatīt cerības mirdzumu saules formā. Tiesa gan, saulaino dienu nav daudz, tomēr, kad tās ir, cilvēku sejas un paša oma, pat pēc garas darba dienas sēžot sastrēgumā, liecina – ir krietni vien labāka.
Šonedēļ atkal uznākot sniegputenim, domāju, tikai retais (varbūt kāds īsts ziemas, sniega un aukstuma entuziasts) līksmoja par staigāšanu pāri sapūstajām kupenām, slīdēšanu uz sniegpārslu apslēptā ledus un temperamentīgu sniega šķūrēšanu rīta agrumā darba uzvalkā, pēc tam uzreiz kāpjot automašīnā, kur sniega noklātās bikšu apakšas jauki kļūst pavisam slapjas. Nemaz nav jēgas runāt par to, ka daudziem braukšana pie stūres ziemas apstākļos sagādā bažas tikai tāpēc, ka lieku reizi jādomā, vai tiešām katrs pie auto stūres sēdošais vispār ir izgājis autobraukšanas apmācību un arī sekmīgi nokārtojis eksāmenu.
Lai arī dienas kļūst garākas un saulainās pievakarēs patiešām šķiet, ka pavasaris, cerību pilnais laiks, vairs nav tālu, tik un tā ap pulksten pussešiem jau šķiet, ka ir vēls vakars. “Kad esam tikuši pāri janvārim, vajadzētu priecāties, jo kas gan no ziemas vairs palicis! Bet nekā – vēl februāris, un tas ir pat trakāks, jo velkas veselu mūžību. Un tad nāk marta “pļura”,” pārdomas feibukā par februāri pauž Sanita. “Sezonālie afektīvie traucējumi patiešām būtu jāpārdēvē par “februāri”,” raksta Edgars.
Taču tikai cilvēks ir tas, kurš nevar sagaidīt pienākam pavasari. Dabā, šķiet, viss notiek pacietīgāk. Februāris ir laiks, kad melnais krauklis taisa ligzdu un mēneša beigās kraukļu mātīte dēj olas. Sāk “zāģēt” lielā zīlīte, un pirmo dziesmu skandina dzeltenā stērste. Sākas zīdastu pavasara ceļošana un sarkankrūtīšu pārvietošanās, bet lācenei migā piedzimst lācēni. Arī citu zvēru pasaules iemītnieki kļuvuši aktīvāki. Vairākiem putniem sācies riesta laiks, kad centīgi tiek būvētas jaunās ligzdas. Lūši sākuši domāt par pēcnācējiem, jo februāris ir to riesta laiks. Savukārt vilku riests jau sasniedzis kulmināciju – izveidojušies stabili pāri, kuri ir uzticīgi viens otram līdz nāvei.
Ticējumi par februāri saka, ja Sveču mēnesī garas lāstekas, ziema būs gara. Auksts un sauss februāris paredz karstu augustu. Ja februāris silts, tad pavasaris auksts, bet ja lietains – pavasaris un vasara slapji. Ja puteņu mēneša sākums saulains un jauks, būs agrs un silts pavasaris. Jo aukstāka februāra pēdējā nedēļa, jo siltāks laiks gaidāms martā. Februāra otrajā pusē biežāk jāieklausās dabā un jāvēro debesis, jo līdz ar pavasara vēsmojumu sagaidīsim pirmos gājputnus, kukaiņu pamošanos un sulu kāpšanu kokos… Tad beidzot būs garām arī garā ziema ar visgarāko tās pēdējo īso mēnesi – februāri.
Komentāri