Pārcilājot atmiņā pēdējo nedēļu notikumus, intervijas, lai gatavotu rakstus avīzei, un pat neviļus aizvirzījušās sarunas ar atvasēm, it kā dažādie tajās iesāktie jautājumi kā strauti saskrien vienā upē – pārdomās par līdzsvaru. Par to, ko katrs iekšējā svaru kausā esam gatavi likt pretī, kad skaļi paužam savas vajadzības, atklājam slēptākās vēlmes vai pat izvirzām kādas prasības. Tur ir viss kopā: bērnu tiesības un pienākumi, katram cilvēkam dotās iespējas un ar tām saistītie riski, ierobežojumi un ieguvumi, zaudējumi un pat sāpīgākajos no tiem rastie atklājumi.
Līdz ar intensīvu kopbūtni mājās ne tikai vakaros un brīvdienās, bet arī darba un mācību laikā mūsmājās vēl intensīvākas kā jelkad iepriekš attīstījušās… viedokļu apmaiņas vai diskusijas, tā politkorekti to dēvējot – par bērnu vēlmēm un to, vai visām šīm “gribēšanām” ir jārod piepildījums, pat ja tas praktiski vai finansiāli ir iespējams. Par to, vai iepretim prasībām un tiesībām, ko bērns prasa un gaida no ģimenes, viņš ierauga savu svaru arī pienākumos, savā izpratnē upurējot kaut ko no komforta. Sarežģīti. Mums, pieaugušajiem, jāprot bērnam ne tikai nebeidzami skaidrot, bet arī saprast, ka mazo cilvēku acīs vēl atspīd absolūta neizpratne, kad mēģinām ar viņu runāt par saistībām, pienākumiem, atbildību. Bet mēs neatmetam cerību šo līdzsvara principu “aiznest” līdz mazuļa izpratnei.
Aizgūtnēm ilgojamies pēc dažnedažādām – neapšaubāmi ikviena cilvēka stāstā svarīgām – ikdienas dzīves lietām. Satikšanos, klātienes mācībām, stabiliem darba pienākumiem, arī frizēšanos, ceļošanu un citām vajadzībām. Tomēr, lolojot šīs tik saprotamās ilgas, atturamies paši sev atklāti pateikt, kas ir dramatiskākās sekas, kuras vēl uzskatām par pārciešamām, lai tikai varētu šīs savas ilgas piepildīt. Kur būtu tas brīdis, kad tavi personīgie svariņi sagāztos uz šo varbūtējo risku pusi un vēlmes vairs nešķistu tik neatliekamas?
Interesanta piebilde nedēļas nogalē izskanējusi raidījumā “De facto”, ka ar sekvencēšanu jeb vīrusa gēnu struktūras izpēti, kas ļauj atklāt “Covid-19” jaunas mutācijas, novērots, ka tieši Latvijai raksturīgie vīrusa varianti ar laiku izzuduši, kamēr no ārvalstīm atvesti jauni (ne tikai draudīgais Lielbritānijas variants). Mans secinājums: tātad pēdējos mēnešos noteiktie iekšējie ierobežojumi tiešām strādāja, tomēr sūce atklājusies tieši ieceļošanas kārtībā. To caurumu neaizlāpījām, tagad atkal nāksies vairāk smelt pa iekšpusi. Vai drīkstējām cerēt un paļauties uz katra paša izpratni, kā turēt līdzsvarā riskus un vēlmes? Varbūt tomēr vajadzēja “vecāka” stingrāku roku un kontroli?
Savukārt vai citos lēmumos līdzsvara meklējumiem nebūtu jāsliecas uz lielāka riska pusi, izvērtējot, ka ieguvumi tomēr būs lielāki? Runājoties ar kādu vēsturiskā Cēsu rajona iedzīvotāju, kura jau diezgan ilgi dzīvo Spānijā, nenoturējos apvaicāties, kas ar skolu dzīvi šajā dienvidu zemē, vai bērni mācās klātienē jau kopš septembra, par spīti saslimstības uzvirmojumiem. Nosliekšanās tomēr uzņemties šo risku un turēt skolas vaļā saistītas ar pavasarī secināto: interneta pieslēguma sarežģījumi (jo īpaši trūcīgākās ģimenēs); printeru un citu iekārtu trūkums; skolotāji ar vājām IT zināšanām; vecāku atbalsta neesamība skolēnam (darba, valodas barjeru, zināšanu trūkuma dēļ); kā arī bērnu psiholoģiskās problēmas līdz ar pilnīgu izolēšanos mājās, kas nupat īpaši aktualizēta arī Latvijā. Privātās skolās, kur audzēkņu ģimenēm ir augsts ienākumu līmenis, protams, minētās problēmas ir mazāk izteiktas. It kā visi mums jau pazīstamie argumenti, bet izvēlētā rīcības politika bijusi radikāli citāda – vienlaikus apzinoties risku. Vēl interesanti, ka par skolēnu pienākumu nēsāt maskas vismaz konkrētajā Valensijas apgabalā skaļu vecāku iebildumu nav bijis, ja vien tā var nodrošināt mācības klātienē.
Komentāri