Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba sola veidot gan tautas kustību un partiju, gan veidot laimīgu sabiedrību. Viņas lielākais resurss ir noslēpumainība, taču, kad priekškars tiks pacelts, visa burvestība izplēnēs.
Novembrī I. Sudraba paziņoja par sabiedriskās kustības veidošanu. Preses konferencē viņa toreiz stāstīja, ka vēloties, lai tiktu „celta pavisam cita Latvija, lai katrs cilvēks tajā būtu laimīgs un katrs rastu savu piepildījumu”. Šī gan nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad topošā politiķe sava piedāvājuma un ieceru izklāsta vietā piedāvājusi nekonkrētas, abstraktas frāzes. Kurš gan negrib sabiedrību, kurā visi būtu „laimīgi”? Neko vairāk pastāstīt I.Sudraba nav vēlējusies: ne to, ar kādiem cilvēkiem viņa sadarbojas, ne arī, ko un kā viņa īsti grasās darīt. Arī šī mēneša sākumā izskanējušais paziņojums, ka I. Sudraba savu janvāra beigās nodibināto kustību „No sirds Latvijai” pēcāk plāno pārveidot partijā, lielāku skaidrību neviesa.
Kāpēc lai veidojamās organizācijas vadītāja neizpaustu savus domubiedrus? I. Sudraba pati novembrī stāstīja, ka tas nebūtu ētiski: šie cilvēki viņu neesot deleģējuši par viņiem stāstīt; bet viņi paši sabiedrību par to varot informēt, ja vēlas. Ticamāku skaidrojumu šādai slepenībai gan sniedz tas, ar kādiem cilvēkiem I.Sudraba ir redzēta kopā. Katram, protams, ir tiesības tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem – pat ja tas ir Ainārs Šlesers. Tikai no kontaktu loka nevar iegūt nepārprotamu priekšstatu par to, kas I. Sudrabai padomā. Taču, ja I. Sudrabas kustības reģistrētā adrese ir Latvijas krievu kustību aktīvista Viktora Gavrilova dzīvoklis, tas jau ir krietni daiļrunīgāk.
V. Gavrilovs ir Latvijas nepilsonis, kurš latviski nerunā, kritizē kara noziegumus pastrādājušo Padomju armijas veterānu tiesāšanu Latvijā, bet vienlaikus sevi sauc par Latvijas patriotu. I. Sudrabai joprojām labākais risinājums ir šķitis klusēt un izvairīties no skaidrojumiem. Taču pagājušajā mēnesī intervijā „Latvijas Avīzei” I. Sudraba sacīja: „Sāp sirds, ka šajā globalizācijas, konkurences laikā varam pazaudēt savu valsti, suverenitāti, latviskumu.” Tā bija viņas atbilde uz jautājumu par noskatītajiem darbības virzieniem. Diemžēl avīzes žurnālisti nelūdza precizēt, ko I. Sudraba saprot ar „latviskumu”. Var gadīties, ka šo jēdzienu viņa lieto pavisam citā nozīmē.
I. Sudrabas pašreizējo rosīšanos gribas salīdzināt ar to, kā partiju kopā ar sabiedrotajiem pēc Saeimas atlaišanas veidoja Valdis Zatlers. Arī bijušajam prezidentam toreiz netrūka ideālisma un jaunas politikas solījumu. Viņu darbības līdzība gan ir ļoti aptuvena, jo V. Zatlers neslēpa savus domubiedrus, kuru vidū netrūka spējīgu un talantīgu cilvēku, un arī piedāvājums bija krietni konkrētāks. Tas, ka V. Zatlera partijā iespruka dažādi oportūnisti un citi viltnieki, kurus piesaistīja nevis jaunās organizācijas idejas, bet gan iespēja iegūt varu, ir cits stāsts. I. Sudraba savu kustību un partiju veido, pamatojoties uz naivo pieņēmumu, ka Latvijas sabiedrība to tikai vien kāro, kā līdzdarboties, iesaistīties, piedāvāt kvalitatīvus un pārdomātus risinājumus Latvijas problēmām – viss, kas vajadzīgs, ir visiem dzirdams starta šāviens. Taču V. Zatlera pieredze parāda, ka šis ir ceļš uz haosu, jo tā izveidot rīcībspējīgu organizāciju diez vai ir iespējams.
Līdzīgi kā savulaik V. Zatlers, arī I. Sudraba, cik noprotams, pašlaik uzrunā personas, kas ir ietekmīgas, taču nav politiski saistītas. Uzaicinājumu pievienoties ir saņēmis, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, kuram tūdaļ beigsies amata pilnvaru termiņš. Taču I. Sudraba krietni mazāk nekā V. Zatlers rada iespaidu, ka ir patiesā savas organizācijas veidotāja un tajā notiekošo procesu ietekmētāja. Ja šī nudien būtu I. Sudrabas pašas, nevis viņas slepeno draugu organizācija, viņai būtu jāspēj par saviem mērķiem un savām vērtībām izteikties krietni sakarīgāk. V. Zatlera partija pieļāva politiskas kļūdas, to ir vajājušas organizatoriskas problēmas un konkurenti to ir apspēlējuši. Vai I. Sudraba tiešām domā, ka viņa spēs labāk?
I. Sudrabai būtu savas nostādnes, kuras pēc formas un satura atšķirtos no tām, kuras lieto vairums politiķu – tai skaitā izpratne par vārdiem, kurus lieto, un domubiedriem, ko piesaista. Taču problēma ir tā, ka viņa nevis savas nostādnes formulē, bet gan ar saviem nekonkrētajiem un izvairīgajiem izteikumiem izvairās no skaidrības. Tas, protams, ir izdevīgi, jo ļauj saglabāt popularitāti. Kamēr I. Sudraba nerunā atklāti, tikmēr katrs atbalstītājs viņā var saskatīt to, ko pats vēlas – pat ja tās ir radikāli atšķirīgas lietas. Taču ar ideālistiskiem un abstraktiem izteikumiem nevarēs iztikt mūžīgi. Ja I. Sudraba pretendē uz varu, viņai neizbēgami kaut kad būs jāparāda, tieši ar kādiem līdzekļiem un ko viņa ir ieplānojusi darīt. Un, kad I. Sudrabai nāksies pateikt, kā tad panākt „laimi” Latvijā un kā viņa kopā ar nepilsoņu aktīvistiem šeit būvēs „latviskumu”, būs pienācis skaidrības brīdis. Jānis Buholcs
Komentāri