Mani tas tiešām uztrauc. Šajā konkrētajā brīdī nekādi nespēju saskatīt ko es, vai pat mēs visi kopā kā kaimiņi, tiešām vērtīgu varētu izdarīt, lai sniegtu palīdzīgu roku Baltkrievijai tās nebaltajā stundā. Tomēr situācija uztrauc, un par viņu likteni ir grūti nedomāt.
Kamēr vien ritēja šī pēdējā, nu jau var teikt, liktenīgā, pseidodemokrātiskā priekšvēlēšanu kampaņa, kad tikai attālināti sapratām Baltkrievijas pašreizējā režīma tumšās puses, vēl šķietami varēja par šo un to pajokot, smeļoties iedvesmu turienes paradoksos. Par mākslīgi būvēto visas tautas mīlētā vadoņa kultu, par it kā lēto pārtiku, kad iedzīvotāji grimst baisā nabadzībā, par slavētajiem dzīves apstākļiem, kad fabrikas strādnieki gadu desmitiem dzīvo kopmītnēs. Pat par tā saukto stabilitāti, ko, lai nu kādu, tā dēvētais batjka nodrošinot. Tomēr pienāk rīts, kad mūsdienu informācijas kanālu iespējas atnes pārliecību – tas viss vairs sen nav smieklīgi, kur nu vēl gudri. Tiesībās un brīvībās balstīta dzīve nav nevērtīgāka par ikdienas pārtiku. Baltkrievu brīvība nav nevērtīgāka par mūsu, kā kaimiņu, mieru.
Kādā no psiholoģijas novirzieniem ir definēta tā saucamā “Stop!” metode – apstāšanās un nupat piedzīvotās situācijas skaidra izteikšana. Bērnu audzināšanā to glabāju kā pēdējo salmiņu un ķeros klāt, kad jūtu – sāk veidoties vai jau nostiprinās kādi nelāgi paradumi. Kādā no šīs vasaras sākumā notikušajiem vebināriem par prasmju apgūšanas īpatnībām dažādos vecumposmos pedagoģijas un bērnu uzvedības eksperte Līga Bērziņa norādīja – kad bērns izdarījis ko nepieņemamu, ir svarīgi reaģēt uzreiz. Nevis vēlāk un ar sašutumu, bet mierīgi un uzreiz. Tas ir grūti, jo īpaši – ja kavē darbu vai ir citas it kā neatliekamas darīšanas. Taču tas ir efektīvi, jo tā bērns uztver sakarības, to, ka viņa rīcībai ir sekas – šajā mirklī pasaule apstājas kā filmas stopkadrā un vecāks pēc iespējas vienkāršāk un skaidrāk izsaka, kas tad īsti nebija pareizi. Nu arvien biežāk secinu, ka ar vairāk vai mazāk atklāti sevi pozicionējošiem diktatoriem vajadzētu apieties kā ar pirmsskolas vecuma bērniem. Diemžēl demokrātiskās pasaules iestrādnes, dzīves ritms un takta izjūta neļauj tā vienkārši noraut stopkrānu un iejaukties citas valsts nebūšanās, bet politkorektie diplomātijas vēstījumi nedarbojas, ja telegrāfa otrā galā kāds ir kurls.
Es nezinu un pat neņemšos prognozēt, ar ko Baltkrievijas protesti beigsies. Tie sen vairs nav atsevišķi opozicionāri vai kāda slepeno interešu uzkūdīti grupējumi. Nemierā ir tauta, tās kritiskā masa, un nupat to, šķiet, apjēguši pat OMON kaujinieki. Pat viņi, pagaidām vēl pa atsevišķam gadījumam, sāk nolaist ieročus. Nav jau vairs spēka tik daudzus sist un gūstīt, nav vietas izolatoros, kur nemierā esošos tautiešus bez jēgas tupināt. Situācijām un tēmu lokam, ko iespējams komentēt ar labu humora izjūtu vai pat tikai sausi un pragmatiski, ir savas robežas. Tāpat kā baltkrievu tautas pacietībai. Patlaban šīs robežas ir pārkāptas.
Komentāri