Daži gadu desmiti paiet ātri. Pat nepamanām, kā jau izaugusi nākamā paaudze un tā jau audzina savus bērnus. Katra paaudze grib vēstures lappusēs atstāt savas rindas. Tas saprotams, un tā bijis visos laikos. Atšķirība vienīgi tā, kāds ir šis ieraksts. Vai izdarītais tikai grāvis, vai arī ko cēlis. Protams, arī tas vērtējams ilgtermiņā. Taču dzīvojam šodien.
Pēdējā gadā daudzviet Latvijā ik pa laikam sīkāki un plašāki skandāli dzirdami vairākās pašvaldībās. Novadu vadītājiem jāiztur uzticības balsojumi, jāuzklausa dažnedažādi pārmetumi par nelikumībām, kuras pēcāk kontrolējošās institūcijas neatrod, pašvaldības darbiniekiem jāgatavo atskaišu kalni par paveikto un vēl augstāki par nepaveikto. Neuzticēšanās un ķildošanās demokrātijas un caurspīdīguma vārdā. Rezultātā iegūts savstarpējs naids, vēl lielāka neuzticēšanās.
Pirms svētkiem no amata deputāti atstādināja Bauskas novada domes priekšsēdētāju, jaunpiebaldzēnu Raiti Ābelnieku. Iemesli tik dzirdēti – “domes vadības pārvaldībā netiek nodrošināta caurskatāmība, lēmumi tiek pieņemti bezatbildīgi, deputātu priekšlikumi un viedokļi ignorēti, nespēja un nevēlēšanās nodrošināt labas pārvaldības principu ievērošanu ne tikai domes administrācijā, bet arī pašvaldības kapitālsabiedrību pārraudzībā, daļai deputātu ir aizdomas arī par pārkāpumiem domes vadības darbā”. Skaists vārdu savirknējums,
dažādām institūcijām tur šķetināt un šķetināt. Ja neko
neatradīs, arī nekas.
Un vēl. Lielākajās pašvaldībās, kur pie teikšanas partijas, vai mazajās, kur deputāti ievēlēti no vēlētāju apvienībām, bet pārstāv partijas, kaislības dzirkstīt dzirkstī. Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un sīkpartijniekiem ar “revolucionāriem” saukļiem jāiemanās būt pamanāmiem. Un diemžēl sabiedrība ir iekodēta uz brīnumvārdiem: korupcija, izsaimniekošana,
lielas algas, vienpersonīgi, draugiem, savējiem… Negatīvais ar savu agresiju nomāc labo, pozitīvo. Katrā solī taču ir gan kas labs, gan slikts, viss atkarīgs , vai par to runājam, domājot, kā ko mainīt, un darām, vai izkliedzam zināmas frāzes pārliecībā, ka muļķi jau uzķersies.
Varas alkas, vērtējot no dažādiem viedokļiem un cilvēka attīstības vēstures, nav nekas slikts. Pasaules vēsturē tronis gāja no dzimtas dzimtā, tikai citai citu iznīcinot. Bet tas bija toreiz. Mūsdienu sabiedrībā un vēl demokrātiskā, kur jāvalda tolerancei, kultūrai un citām augstām lietām, konkurenta morāla iznīcināšana, pazemošana nedrīkstētu būt pašsaprotama.
Bet varas vārdā pirms vēlēšanām? Viss atļauts. Galvenais – ar smaidu. Jāmazgājas ir tam, kuram dubļus uzmet, nevis sviedējam. Jo sīkāks gariņš, jo varaskārāks, jo viņā vairāk ļaunuma. Kāpēc gan labās idejas
nevarētu būt galvenās, kāpēc tam jābūt smirdīgam akmenim, ko palaiž lejā no kalna, un tas savāc vēlētāju balsis?
Komentāri