Šajā vējaini politiskajā laikā, kad apstiprināts jauns prezidents, manas domas aizlidoja pie pavisam cita temata. Pie apsveikuma kartītēm.
Apsveikuma kartītes ir jauks veids, kā iepriecināt un sumināt kādā īpašā notikumā, svētkos. Gadu gaitā sakrājas daudz šādu kartīšu, un daļa no tām, vismaz mūsmājās, tiek noglabātas piemiņai.
Pavisam nesen, kārtojot atvilktnes, nejauši atradu kādu īpašu kartīti. Tā bija mīļa, skaista, ko mamma man bija uzdāvinājusi desmit gadu jubilejā. Turklāt – tā bija skanošā kartīte. Pat pēc 20 gadiem tā aizvien skan. Izdzirdot mazo apsveikuma dziesmiņu, jāatzīst, ka pārņēma ļoti sentimentāla sajūta. Šķiet, skaidri atminos prieku par kartīti, kad mamma to uzdāvināja. Pat tagad tā sajūsmina, bet tolaik skanoša kartīte bija pavisam kas neparasts.
Sentimentāli jauki ir pārlasīt pirms daudziem gadiem saņemtas apsveikuma kartītes. Visas jau diemžēl nav saglabātas, ja būtu, tad šim nolūkam būtu jāatvēl liela vieta, jo gadu gaitā to ir sakrājies daudz. Mūsdienās gan cilvēki diemžēl ir kļuvuši daudz kūtrāki kartīšu dāvināšanā, sūtīšanā pa pastu. Protams, ir jau ērti aši uzrakstīt īsziņu, e-pastu vai nosūtīt vēstulīti kādā no sociālajiem portāliem. Arī tas, nenoliedzami, ir personisks sveiciens, tomēr ar roku rakstītajos apsveikumos ir kas atšķirīgs, kas ļoti vērtīgs.
Jāatzīst, ka pati arī esmu slinka šajā ziņā. Lielākoties kartītes izsūtu Ziemassvētkos, dažreiz Lieldienās un citos svētkos. Tomēr apņēmības pilna domāju, ka to vajadzētu darīt biežāk. Tā teikt – lai iepriecinātu sevi, rakstot personisku apsveikumu, lai iepriecinātu apsveikuma saņēmēju, jo ir taču tik jauki pa pastu saņemt tieši tev domātu kartīti. Aizdomājos par paradumu pie dāvanām pielikt arī kartīti. Dažkārt ikdienas steigā uzrakstam vien “Apsveicu!” , labi, ja vēl piemeklējam kādu atbilstošu dzejoli, citātu. Tomēr cits smeķis ir tad, ja pie visa šī pievienojam vēl arī ko īpašu no sevis. Pārdomas, vēlējumus, paši savus domugraudus. Tad ierastā apsveikuma kartīte kļūst vēl īpašāka, tāda, kuru saglabāt gadiem un šad tad pārlasīt. Tā, piemēram, aizvien sentimentāli glabāju novēlējumus, ko esmu saņēmusi bērnu un jauniešu nometnēs – vairākās nometnēs bija teju vai tradīcija noslēgumā rakstīt novēlējumu, ko īpašu katram nometnes dalībniekam. Dažas šādas novēlējumu lapiņas aizvien ir ārkārtīgi jauki pārlasīt, lai gan pagājuši daudzi gadi un, iespējams, rakstītājs nav satikts ļoti sen. Tomēr – patiesi vārdi, no sirds rakstīti vēlējumi nebeidzami izstaro mīļumu.
Komentāri