Otrdienas vakars. Darba diena noslēgusies, kājām dodos mājup, un, jāteic, tā bija viena no skaistākajām pastaigām šajā ziemā. Pat neraugoties uz krietnajiem mīnusiem. Daba bija sagādājusi visbrīnišķīgāko dāvanu – bagātīgu sarmu uz kokiem, pārvēršot visu Ziemassvētku pasakā. Katrs mazākais zariņš bija smalku ledus kristālu apņemts. Pilsētas apgaismojumā uz tumšo debesu fona tas izskatījās tik lieliski! Bija skaidrs, ka šis mirklis ir jātver, jo nekad nevar zināt, cik ilgi dabas brīnums saglabāsies, bet pie vēja pūsmas vai temperatūras paaugstināšanās tas pazudīs kā nebijis, turklāt jāņem vērā, ka sola atkusni un sliktākajās prognozēs pat pilnīgu sniega nokušanu līdz Ziemassvētkiem. Labi, ka prognozēm īsti ticēt nevar, jo svētkus gribētos baltus. Bet, ja nu piepildās sliktākais scenārijs, tad šonedēļ atmiņu failos iemūžinātās ainas palīdzēs saglabāt svētku sajūtu. Jā, tādas ainas ir būtiski tvert ar acīm, telefona kamera nekad to nespēs iemūžināt tā, kā tas izskatās. Protams, daži attēli piemiņai jau tika uzņemti, bet galvenais bija uzkrāt to gaišumu, ko tik ļoti alkstam.
Staigāju un domāju, viss tā sakārtojās, ka šodien mājās bija jāiet kājām, jo caur apledojošo mašīnas logu ziemas sagādāto burvību, visticamāk, nepamanītu. Noliktu auto, ieietu siltā mājā, un ārā iet vairs negribētos. Bet tagad gluži pretēji,vēlējos staigāt vēl un vēl.
Tas lika aizdomāties arī par to, cik daudz pamanām dabas dotās dāvanas. Braucam mašīnās vai ejam savās domās un problēmās iegrimuši, nepaceļot acis uz augšu. Aizejam mājās, iegrimstam tukšos televīzijas šovos, kas straumēm gāžas no ekrāna, vai slīkstam soctīklu straumēs, kamēr daba aiz loga ar krāšņumu apvelta pati sevi.
Pēc 18.novembra “Hallo, Druva” rubrikā varēja lasīt, kādas lasītājas vērtējumu, ka pilsētā atkal nekādu rotājumu nav bijis, lai gan solīts, ka būs. Varbūt te atkal ir stāsts par prasmi saskatīt. Arī es izgāju pilsētā vakarā, un bija jauki. Dažbrīd rodas sajūta, ka esam tā “atēdušies” gaismošanas, uguņošanas, ka paši vairs nezinām, ko gribam, kas mūs vēl varētu pārsteigt. Ar šādu attieksmi arī sarmotie koki nav pilnīgi nekas. Bet, ja protam saskatīt skaisto, katrs sarmas klātais zariņš ir kā pasaka, ko nekāda uguņošana nevar pārspēt.
Komentāri