Cēsu Centrālajā bibliotēkā bija tikšanās ar tautfrontieti, barikāžu iniciatoru, juristu Ivaru Redisonu. Sarunas tēma – par iespēju tautai pašai rosināt likumprojektus – kā obligāto uzdevumu Saeimai. Atsaucība bija ļoti neliela, atnāca apmēram desmit interesentu.
I. Redisons informēja, ka noslēgumam tuvojas parakstu vākšana par 2012.gada 8.novembra likuma “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”” atcelšanu. Viņš aicināja atgriezties pie 1922.gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības: “Likums, kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, noteicis nepārvaramu ierobežojumu tautas tiesībām. Tagad jebkura likumprojekta ierosināšanai Saeimā tā iniciatoriem un atbalstītājiem par saviem līdzekļiem jāsavāc 155 144 notariāli apstiprināti paraksti. Līdz tam šī robeža bija 10 tūkstoši parakstu.”
I.Redisons norādīja, ka šī augstā norma jāatceļ, jo tā padara praktiski neiespējamu jebkādu tautas iniciatīvu: “Nevienā sabiedrības grupā nav tik daudz cilvēku, lai savāktu nepieciešamo skaitu parakstu, ne skolotāju, ne lauksaimnieku, pat pensionāru, kuri dzīvo slikti un ir aktīva daļa, ir aptuveni 130 tūkstoši.
Cilvēki nomākti no tā vien, ka nav risinājuma, bet ir labā vēsts – risinājums ir. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Jānotic, ka mūsu tēvu tēvi, kuri dibināja Latviju, nebija muļķi, viņi visu nepieciešamo iestrādāja Satversmē. Ir tikai jāatjauno šīs normas. Jāsaprot, ka tieši Latvija mūs glābs, jāsaprot un jānotic. Mums katram ir savs enerģijas potenciāls, tautai kopumā tas ir milzīgs, tikai jautājums, kā to izlietojam. To var darīt efektīvi, bet var arī aiztecināt smiltīs strīdoties, ķīvējoties. Kad saprotam, ka mērķis ir dzīvot, viss rādās citādāk.
Latvijas problēma tā, ka mums visu laiku raksta likumus, bet, lai artu zemi, likumus nevajag, vajag efektīvu organizēšanu. Likumi vajadzīgi, kad sākas strīdi, lai gan patiesībā likumi nenodrošina neko.”
Viņš stāstīja, ka izmaiņas likumdošanā ieviestas pēc bēdīgi slavenā valodas referenduma, kad atklājies, ka nav, kas kontrolē šādu iniciatīvu ierosinātājus, naudas izcelsmi, kas tiek tērēta aģitācijai, un tamlīdzīgi.
“Valda Dombrovska valdības laikā tika nolemts to sakārtot, nekādas tiesības neierobežojot, atstājot šo 10 tūkstošu parakstu slieksni. Taču 11.Saeimā uz 2.lasījumu pieci deputāti iesniedza priekšlikumu paaugstināt šo robežu, ka šādas iniciatīvas tiesības ir ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju, atbilstoši jāsavāc 155 144 paraksti. Lai arī Valsts prezidents atdeva likumu Saeimai pārstrādāšanai tieši šīs normas dēļ, viņi to tomēr dabūja cauri, un šobrīd pilsoņu tiesības ir ļoti ierobežotas. Tāpēc mēs prasām atcelt grozījumus par grozījumiem, kas visu sagrozīja,” norādīja I. Redisons.
Viņš skaidroja, ka pirmajā Latvijā parakstu vākšana bijis ļoti labs katalizators, un, tiklīdz sākusies parakstu vākšana, Saeimas deputāti sajutuši problēmu un steiguši to risināt.
“Nemaz nebija nepieciešams savākt visus nepieciešamos parakstus, problēmas tika atrisinātas. Domāju, tā varētu būt arī tagad, Saeima sāks darboties, kad būs savākti pirmie desmit tūkstoši balsu. Piekrītu, ka savākt tagad 155 tūkstošus parakstu nav viegli, bet, ja cilvēki sapratīs, ka tas ir katra tiesību aizstāvībai, viņi to atbalstīs. Visas problēmas var atrisināt, ja tauta to gribēs un pateiks to Saeimai. Ir tikai jānotic pašiem sev, un viss notiks. Diemžēl cilvēkiem nav cerības, ka viņus kāds uzklausīs.
Visiem likumiem ir leģitīms mērķis – tautas uzplaukums, kas noteikts arī Satversmes preambulā. Tāpēc tautai jābūt iespējai dot obligātos uzdevumus Saeimai, tie ir tāda neredzamā stīga, kas vēlētājus un deputātus satur kopā, tas ir labas pārvaldības principa pamats. Šī stīga pastāvēja līdz brīdim, kad daži deputāti izdomāja to pārcirst, mums tagad jāmēģina atkal sadiegt kopā. Tad valsts uzplauks, tā ir mana pārliecība,” teica I. Redisons.
Kāds no klausītājiem norādīja, ka Latvijā nav izveidojusies pilsoniskā sabiedrība. I. Redisons gan atzina, ka pilsoniskā sabiedrība pastāv, problēma tikai, ka tautai trūkst informācijas: “Jāpanāk, lai 1,5 miljoni vēlētāju Latvijā zina, ka šāda balsošana notiek, un būs arī atbalstītāji. Katrs var nostāties pie spoguļa un sev pajautāt – vai man vajag Latviju? Ja atbilde būs pozitīva, cilvēks rīkosies. Viens piemērs tiem, kuri netic, ka var mainīt. Ja nozog mašīnu, ir divas iespējas. Pirmā, nelikties ne zinis; otrā, prasīt to atpakaļ. Ja izvēlēsities otro, agri vai vēlu tas arī notiks. Mūsu valsts ir nozagta, mums skaidri jāsaka, ka gribam to atpakaļ, un tas notiks. Ja Atmodas laikā varējām, kāpēc lai tagad to nevarētu. Cilvēki domā, ka tas nav iespējams, bet neesam taču mēģinājuši. Skaidri jāpasaka, ka gribam, ir tam jānotic, tad arī notiks. Ja negribam, jāpasaka sev, kāpēc atsakāmies no savas valsts.”
Komentāri