Šī nedēļa paies intriģējošā neziņā. Novadu vēlēšanu komisijas pieņems deputātu kandidātu sarakstus, un par tiem, protams, vienaldzīgo nebūs. Jau tagad daudzi zina, kuri novadā vēlas pretendēt uz varu domē. Viņi tiek apspriesti gan ar cieņu, gan nievām. Vērtējumu veido katra līdz šim padarītais, attieksme pret dzīvi un līdzcilvēkiem.
Priekšvēlēšanu cīņa ir sākusies. Dīvaini jau tas ir, ka daži cilvēki pēkšņi kļūst aktīvi, ar visu, kas apkārt notiek, neapmierināti. Dīvaini, jo līdz šim ar visu vismaz publiski bija mierā. Jautājumus gribas uzdot tiem tagadējiem deputātiem, kuri nu sevi uzskata par opozīciju, bet četrus gadus cēla rokas par lēmumiem un paši nesniedza nevienu priekšlikumu – kāpēc nestrādājāt, necīnījāties? Bija izdevīgi būt deputātam un neko nedarīt, galvenais nenogurdināt sevi ar domāšanu. Protams, no iekšpuses labāk redzams, kas nepareizi, ko var darīt citādi, bet vai vērts celt brēku par vanagu vistās, kad vanags jau prom? Tāda, lūk, cilvēka daba. Gluži kā mainās gadalaiki, ik pa četriem gadiem uzrodas uzdrošināšanās stāstīt citiem (turklāt it kā no drošiem avotiem) par nelikumībām, pašlabumu, ko guvuši tie, kuri pie varas. Stāstītājs gan nav vainīgs, viņš tikai bija blakus.
Nav laukos daudz domju, kurās visus četrus gadus aktīvi strādāja opozīcija. Bet tās uzdevums ir prasme pierādīt, pārliecināt kolēģus, ka viņu priekšlikums ir vērtīgs, ka būs ieguvums visam novadam. Vēl taču ir arī vēlētāji, kurus var iesaistīt, lai atbalsta, lai palīdz paskaidrot tiem, kuri nesaprot. Protams, tas prasa laiku un darbu. Mierīgāk taču būt deputātam, sēdēs pavīpsnāt, pateikt, ka tas, ko lemj, nekam neder, bet, kad citi pieņem lēmumu, stāstīt, cik visi domē dumji, ka rīkojas nelikumīgi, ka novada cilvēku dzīve nevienu neinteresē. Vai arī klusēt.
Cik kurš deputāts bijis aktīvs, to vēlētājiem viegli vērtēt. Tiesa gan, ja viņus pazīst, jo gadās arī, ka nemaz nezina, kurš deputāts, kurš domes darbinieks, vai viens un tas pats ir gan deputāts, gan ierēdnis. Visdīvaināk šķiet, ja vēlēšanās kandidē pašvaldības darbinieks, bet viņu neievēl. Vai tas nav tiešs ikdienas darba vērtējums un neraisa pārdomas?
Visi saraksti būs iesniegti pēc nepilnas nedēļas. Tad tos varēs lasīt un pārlasīt tāpat kā solījumus – izdarāmus un novadam vajadzīgus darbus un sapņu piļu maketus. Katram, protams, ir savas vēlēšanās, vajadzības, bet diemžēl kaut ko var izdarīt vien tad, ja plāni ir reāli. Pateikt, ka problēmu var atrisināt, vēl nenozīmē, ka tas ir pašvaldības spēkos. Solīt kaut vai to, ka novados sakārtos ceļus, ir saldu vārdu virknējums, nevis apsolījums, ka mēs zinām, kā to izdarīt.
Līdz 3.jūnijam televīzijas seriāliem droši vien būs mazāk skatītāju. Seriāli notiks novados.
Komentāri