Šopavasar daba mūs tiešām pārbauda: te uzsūta jaunu vīrusu, te aukstumu – pat salu. Esam noguruši gan no viena, gan otra. Ar prieku uztveram katru saules staru, katru vēsti, ka vīruss samazina savus apgriezienus. Dzīve sāk atgriezties iepriekšējās sliedēs, un ikdienas valodā viens no biežāk lietotajiem vārdiem ir – atsākas.
Lielākajai daļai sabiedrības tas nozīmē lielāku brīvību, stresa, spriedzes mazināšanos, atgriešanos pie pierastā, iespējas darīt un arī nopelnīt. Komunisma radītā vīzija- no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības – arī šoreiz nepiepildījās. Valsts apcirkņi nebūt nav tik pilni, lai visiem pietiktu neizmērojamam laikam. Pārāk ilgi tik daudzi nav varējuši strādāt, nodrošināt savas eksistenciālās vajadzības, maksāt nodokļus.
Tādēļ, manuprāt, grožu atlaišanu vairāk diktē ekonomiskie, ne drošības apsvērumi. Vīruss taču nav pieveikts, pat medikamentu, vakcīnu pret to vēl nav, bet mēs jau sākam svinēt dzīvi. Saprotams, ka izšķiršanās starp to – kas mums tiešām nepieciešams un cik tas maksā – nav vienkārša. Kad visi krājumi būs beigušies un vēders uzstājīgi prasīs savu tiesu, būs vienalga, vai saķeršu to vīrusu vai ne. Iespējams, nesaķeršu, bet, ja tomēr saslimšu, varbūt izdzīvošu. Turpretī ar tukšu kabatu un vēderu ilgi neizvilksi …
Lai notiek! Neatliek nekas cits, kā riskēt un mesties dzīves radītajā straumē – mazliet citādā kā pirms kovida pandēmijas, mazliet lēnākā, piedomājot arī par drošības līdzekļiem. Un tie nu šobrīd, manuprāt, patiešām ir īpaši svarīgi. Līdz ar bremžu atlaišanu koronovīrusa ierobežošanai lielāka loma vīrusa nesaķeršanā var izrādīties katra paša attieksmei un darbībai. Šobrīd, kad atveras valstu robežas, atsākas avioreisi, drīkstam pulcēties nelielās grupās utt., ieklausīšanās slimības apkarotāju padomos un to ievērošana ir vēl svarīgāka nekā tad, kad nelaime vēl tikai sākās.
Komentāri