Nav jau šajās dienās ne mātes, ne ģimenes diena, bet kaut kā domas aizvijās pie ģimenes vērtībām, pie mammas, vecāsmammas lomas tajā. Varbūt vainīgs rudens ar savu melanholiju, garākiem, tumšākiem vakariem, kad jāsāk iedegt svecītes drūmu domu aizgaiņāšanai? Varbūt to nosaka laikmeta raksturs, varbūt pašu izvēles, kuru rezultātā ģimenes modelis ir ne gluži tāds, kādu gribējies veidot un piedzīvot. Un kas gan var pateikt, kā ir pareizāk, gudrāk, labāk. Arī šajā jautājumā aktuāls ir stāsts par rungu ar diviem galiem.
Lai vai kā, bet jāatzīstas – nācies piedzīvot skaudīgas sajūtas par veiksmīgām, daudz iespējušām sievietēm, kad apbrīnā mieru nedod jautājums – kā viņas to spēj? Kā var apvienot, piemēram, atbildīgu darbu ar kuplas un laimīgas ģimenes veidošanu? Kas viņām dots vairāk nekā man? Enerģija, gribasspēks, gudrība, laiks?
Liekas, par to nav neviena pētījuma, tāpēc tikai pēc gadiem atnākusi atbilde: apbrīnotās sievietes stiprā aizmugure ir bijusi – mamma. Tuvākais cilvēks, kas pats jau izgājis dzīves skolu un visu saprot bez vārdiem, kas apdara nebeidzamos mājas darbus un darbiņus, pagatavo vakariņas, pasniedz brokastis, pieskata bērnus. Un tādēļ jāatzīst, ka daudzu sieviešu veiksmes noslēpums ir viņas gudrībā (dažkārt gan dzīves radītā situācijā) neizstumt no savas patstāvīgās dzīves veidošanas savus vecākus, savu mammu.
Un nav arī neviena pētījuma, ko šādā ģimenes modelī iegūst un ko zaudē mamma – vecmāmiņa. Par to var spriest vien paši šīs sajūtas piedzīvojušie. Par to reizēm dzirdam, redzam, izlasām kādā literārā darbā vai dziesmā. Nav arī uzskaitīts, cik daudz vai maz ir tādu piemēru, vien liekas, ka laikam jau arvien mazāk. To nosaka laikmeta radītie nosacījumi, labie un sliktie. Viens no tiem – vecvecāki no darba pienākumiem atbrīvojas arvien lielākā vecumā, kad viņu atbalsts vairs nav tik nepieciešams un arī pašu spēki vairs nav tie. Par to tomēr mazliet žēl, jo, sajūtu līmenī spriežot, – zaudētājos ir abas puses.
Komentāri