Kāpēc darīt ar rokām, ja izgudrotas dažādas mašīnas, spriež tie, kam skolā darbmācības stundas sagādāja nepatīkamus brīžus. Vējjakai saplīsis rāvējslēdzis, kurpei atlīmējusies zole, sak, nepūlies labot, netērē laiku, meklējot darbnīcu, nav vērts, lētāk pirkt jaunu. Par laimi, skolās vēl māca gan šūt un adīt, gan strādāt ar āmuru, zāģi un naglām. Noderēs! Zaļā dzīvesveida aktīvisti saviem pieaugušajiem vienaudžiem rīko mācības “Kā no veca radīt jaunu”, kā arī dažādu sadzīves priekšmetu remontēšanu, apģērbu labošanu un pat ielāpu likšanu.
Interesanti, ka tūrisma nozarē ļoti pieprasīts pakalpojums ir amatnieku darbnīcu apmeklējums, jo ceļotāji, kam darba ikdiena pagājusi mehanizētā vidē, vēlas redzēt, kā strādā ar rokām. Linu krekla šūšanu fotografē un filmē vairāk nekā turpat blakus esošo izcilo vēstures pieminekli. Tomēr arī te rodas kuriozi, jo daļa tūristu un pat gidu uzskata, ka “šeit rāda, kā strādā”, nevis “šeit dara”. Piemēram, etnogrāfijas muzeja darbinieces no Somijas vidienes interesējas, vai tiek šūts pa īstam jeb imitēta šūšana. Pie viņiem muzejā adītāja pa dienu ada, vakarā izārda un nākamajā rītā to pašu sāk no jauna.
Sapņojot par brīvā laika pārpilnību, aizvadītajā gadsimtā ik pa laikam zinātnieki un fantastikas žanra autori prognozēja, kā dzīvosim pēc 2000.gada. Noteikti izzudīs primitīvais roku darbs! Cik tad būs labi! Bija idejas par vispasaules mehanizāciju un robotizāciju, kad dažādi aparāti, klausot saimnieka rīkojumam, paveiks gandrīz visu bez “radības kroņa” sviedriem un pūlēm. Galvenais, cilvēkiem vairs nekas grūts un apnicīgs, monotons vai netīrs nebūs jādara. Tās jomas, kur jāknibinās ar pirkstiem, atmirs pilnībā, un paliks daudz brīva laika. Fantazētājiem bija idejas, kā to aizpildīt: cilvēki beidzot atpūtīsies un nodarbosies ar mūziku, mākslu, teātri un sportu.
Jo straujāk tuvojās gadu tūkstošu mija, jo pieklusa utopisko pasaules ainu prognozētāji. Bezgala daudzās jomās cilvēka prāts un roku veiklība nav aizstājam. Gudrie mehānismi spēj veikt precīzas un sarežģītas darbības, taču bez barošanas jeb fosilo un elektroenerģijas resursu tērēšanas nevar eksistēt, kā arī rada vides piesārņojumu – izplūdes gāzes, radiāciju, vibrāciju, troksni un citas “blaknes”. Vienkāršs piemērs – ielu uzkopšana ar gružu un lapu pūtēju vai šī paša darba veikšana klusi, bez smakām un ar zaru slotu. Šķietami primitīvais sētnieka darbs sen prasījās pēc mehanizācijas, taču pagaidām piedāvātie risinājumi nav lēti un vidi saudzējoši.
Roku darbs vēl ilgi nebūs aizstājams, labus meistarus un amatniekus, ķirurgus un dārzkopjus un daudzus citus vajadzēs. Sociālajos tīklos kāda čakla mājsaimniece un rokdarbu pratēja nesen ierakstīja: “Paaiciniet mani, kad pasaulē nodzisīs elektrība.”
Komentāri