Reizi gadā vai biežāk

Gads aizritējis steigā un aizņemtībā, taču Ziemassvētku gaidīšanas laiks ar mums dara brīnumus. Kļūstam sirsnīgāki, devīgāki, domājam par dāvanām un esam gatavi labdarībai. Nav pat jāmeklē, kuram klājas grūti, jo informācija par ziedojumu tālruņiem, kontu numuriem mūs sasniedz gana skaļi un pamanāmi – ar televīziju, radio un plakātiem. Tik vienkārši. Īsziņa. Un viens pienākums no sirdsapziņas nost līdz nākamajiem Ziemassvētkiem.

Gan valsts mēroga sabiedriskās aptaujas, gan “Druvas” ekspresintervijas uz ielas un sociālajos tīklos atklāj – labdarība ir modē, bet vairākums līdzcilvēku nevēlas, lai publiski atklāj viņu vārdus un uzraksta par paveikto, par rūpēm un ziedojumu apmēriem. Iemesli anonimitātei būtu citas sarunas tēma, jo labdaru rosībai bieži vien uzmanīgi seko “nelabdari” un uzbāzīgie.
“Jāziedo būtu katru dienu, ne tikai gada nogalē,” atcērt steidzīgā un dodas tālāk.
“Es principā neziedoju, jo nav skaidrs, kam tas tiks,” atbild garāmgājējs.
“Neesmu par to domājusi, varbūt citu gadu,” godīgi atzīstas skolniece.

Cēsniece Agita Bičuka atklāj: “Manai būtībai atbilstošāka ir palīdzīgas rokas pasniegšana ikdienā, visa gada garumā, jo dažādas likstas un vajadzības jau laiku neizvēlas. Kādam jāpalīdz augt un attīstīties, kādam nomierināt augstu iešūpojušās veselības šūpoles, citam pavisam nedaudz un vienlaikus daudz – lai tikai uzklausa. Un mēs viens otru vienmēr satiekam Dievjauši.”

Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, taču vairākums no tiem, kuri pastāstīja, kam ziedo, izrādās, palīdz ne jau cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, ne vecļaudīm, trūcīgām ģimenēm vai nelaimē nonākušajiem, bet gan suņiem un kaķiem. Jā, tieši dzīvnieku patversmēm ziedo naudu, segas, veic kolektīvos pasūtījumus vietējos zooveikalos, lai sagādātu barību, trauciņus, rotaļlietas, matracīšus un citu nepieciešamo. Šajā aptaujāto pulciņā ir daudz jauniešu, skolēnu, studentu, pārsvarā meitenes, kuras brīvajā laikā dodas palīgā kopt dzīvniekus un vāc ziedojumus. Aktīvisti, kuru atbalsta grupā ir ap 1800 dalībnieku no visas Latvijas, iesaista ģimenes, draugus, skolasbiedrus, darba kolēģus, rūpējas ne tikai par sava reģiona dzīvnieciņiem un aicina: “Ja katrs noziedotu 50 centus, kas ir pāris mandarīnu mazāk uz Ziemassvētku galda, tad sanāktu pieklājīgas dāvanas, ko vest mūsu “mazajiem brāļiem”.”
Tas pats aicinājums ļoti noderētu arī, domājot par līdzcilvēkiem – pāris saldumu paciņu mazāk, viens nenopirkts un neizšauts salūts…

Labdarības organizācijas “Zie­dot.lv” vadītāja Rūta Diman­ta saka: “Jebkurā sabiedrībā var paskatīties, kam ziedo – tā ir turienes aktuālākā problēma. Latvijā tā ir medicīna. Mums, nodokļu maksātājiem, ir svarīgi, lai arī valsts atrod iespēju uzņemties atbildību par ārstēšanu, ne tikai visu atstāj ziedotāju rokās.”

Visbiežāk iedzīvotāji izvēlas atbalstīt labdarības akcijas un vairāk uzticas pasākumiem, par kuriem ir iespēja uzzināt par naudas izlietojumu. Daudz mazāk ir ziedotāju, kuri meklē paši, kam palīdzēt, izpēta un noskaidro, kas nepieciešams. Varbūt tā ir tendence vai arī sagadīšanās, bet aptaujā par individuālo labdarību atbildes sniedza tikai sievietes.

Cēsniece Sigita Klēt­niece: “Mūsu ģimene labdarībā piedalās spontāni. Katru gadu atbalstām “Dod 5” akciju, ziedojot kādam mērķim ar dziesmu. Apmeklēju arī labdarības koncertus, bet šogad vēl nav ieplānots.”

Laila Jakovļeva: “Iespēju robežās atbalstu akciju “Eņģeļi pār Latviju”. Arī šogad ielikšu naudu kādā no veikalu “Rimi” vai “Supernetto” ziedojumu kastītēm vai zvanīšu pa maksas tālruni, lai kaut drusciņ atbalstītu ar autismu slimos bērnus.”

Āraišu Ezerpils saimniece Jolanta Sausiņa: “Cen­šos piedalīties, ziedojot bērniem ziedot.lv, kā arī nododot drēbītes un rotaļlietas palīdzības kastēs. Jau otro gadu iesaistos kā brīvprātīgā Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” organizētajos koncertos. Tāpēc ka fonda mērķis arī ir palīdzēt augt… Esmu no tiem, kuri ziedo savu laiku, palīdzot kādos darbos.”

Brigita Lūkina no Zaubes: “Man jau iznāk ziedot katru gadu vairāk vai mazāk. Zvanīja no Kuldīgas vidusskolas, lūdza ziedot tējas pasākumam, gatavojos viņiem nosūtīt. Gribu šogad aizvest tējas uz Mātes Terēzes patversmi Rīgā.”

Fotogrāfe Karīna Jurciņa: “Došos ciemos ar saldumu paciņām uz Invalīdu habilitācijas dienas centru pie cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem veselības traucējumiem.”

Konditore Alla Older­mane-Vadzinska: “Mūsu uzņēmums “Kārumlāde” labdarībā iesaistās ne tikai ap Ziemas­svētku laiku, tas notiek pamazām visa gada garumā, kādas desmit akcijas gadā, kurās mēs piedalāmies, sarūpējot garšīgas lietiņas. Kopā gan ar Vinetu, gan ar ģimeni nu jau trešo gadu piedalāmies Vecpiebalgas rūķu akcijā ar dāvaniņām. Kur nu vēl “Eņģeļi pār Latviju”. Šī akcija manai ģimenei ir īpaša, pat nezinu, cik daudzu gadu garumā sekojam līdzi televīzijas pārraidei. Un vakars paiet ziedojuma zvanos, asarās, pārdomās un sarunās ar saviem bērniem par dzīvi un atbalsta sniegšanas vērtīgumu.”

Ziedošanas kultūrai mūsu valstī nav senu tradīciju, tā tiek izkopta pamazām, tādēļ noteikti jārāda piemērs bērniem. Atgriežoties vēl pie labdarības iemesliem dzīvnieku patversmēs, jāteic, ka patiesība ir gana skarba, jo, ļoti iespējams, daudzi, kuri tām ziedo, par maz saņēmuši mīlestību no tuvākajiem, nav dzirdējuši atbildes uz saviem jautājumiem un nav saņēmuši atgriezenisko saiti. Ap­ciemojot suņus un kaķus, aizvedot dāvanas, samīļojot kaut ko siltu un pūkainu, iespējams saņemt pat vairāk, nekā dots. Tomēr labāk, ka jaunieši par kādu rūpēties mācās šādā veidā nekā Talsu novada skolās, kur šogad tiek izmēģināta Vācijā tapusi spēle jeb mobilā aplikācija “Labdarības pilsēta”. Tur, darot labus darbus virtuālajā pasaulē – palīdzot dzīvniekiem, senioriem un citiem-, ir iespēja sacensties un kļūt par jauno Labdarības pilsētas valdnieku. Spēles veidotāji cer, ka uzdevumi un piedāvātā papildu informācija par labdarības iespējām reālajā dzīvē nemanot mainīs jauniešu paradumus un mudinās kļūt labestīgākiem.