Kvalitatīva un pieejama izglītība nenoliedzami ir tautsaimniecības attīstības priekšnosacījums. Šogad izglītības jomā sāksies
būtiskas pārmaiņas – skolās sāks īstenot kompetenču pieeju. Īpaši nozīmīgas izmaiņas skars
vidējās izglītības posmu.
Latvijas Bankas ekonomiste Anita Migale apkopojusi un pētījusi tieši profesionālās vidējās izglītības attīstību Latvijā un secinājusi, ka, neskatoties uz investīcijām profesionālās izglītības infrastruktūrā, ir pāragri apgalvot, ka profesionālā izglītība piedzīvo atdzimšanu.
“No 2007. līdz 2020. gadam ar Eiropas Savienības (ES) fondu atbalstu kopējās investīcijas profesionālajā izglītībā sasniegs 455 miljonus eiro (salīdzinot ar 371 miljonu eiro augstākajā izglītībā), kas izlietoti, lai uzlabotu izglītības iestāžu materiāltehnisko nodrošinājumu, labiekārtotu dienesta viesnīcas, pilnveidotu mācību saturu un sekmētu profesionālās izglītības atbilstību darba tirgus prasībām. Tomēr pagaidām šīs investīcijas nav nesušas cerētos rezultātus un Latvijā, līdzīgi kā pārējās Baltijas valstīs, profesionālās izglītības pievilcība joprojām nav būtiski uzlabojusies. Audzēkņu īpatsvars, kas izvēlas mācības turpināt profesionālās izglītības iestādēs, būtiski atpaliek no ES vidējā līmeņa. Tas liek domāt, ka neizdosies sasniegt ne ES vidējo rādītāju, ne arī Nacionālajā attīstības plānā noteikto mērķi līdz 2020. gadam panākt, ka pēc pamatizglītības ieguves 50% jauniešu mācības turpina profesionālās izglītības programmās,” savā pārskatā secina A. Migale un piebilst, ka Ekonomikas ministrijas aplēses liecina, ka vidējā termiņā darba tirgū trūks aptuveni 31 tūkstotis speciālistu ar profesionālo izglītību.
“Neapšaubāmi, investīcijas profesionālajā izglītībā ir būtiskas, lai risinātu trūkstošo speciālistu problēmu un piesaistītu mācīties gribētājus, tomēr liela loma prestiža celšanā ir izglītības pievilcībai, kvalitātes rādītājiem un sabiedrības attieksmei. Diemžēl kvalitātes rādītāju pieejamība valstiskā līmenī ir ierobežota. Lai gan centralizētie eksāmeni tieši neparāda izglītības kvalitāti, tomēr tie nereti tiek lietoti starpskolu salīdzinājumam. Aplūkojot centralizēto eksāmenu rezultātus, redzams, ka profesionālās izglītības iestādes būtiski atpaliek no vispārējās vidējās izglītības iestādēm. Šāds rezultāts ir likumsakarīgs, jo profesionālajā izglītībā vispārizglītojošo mācību priekšmetu apguvei tiek veltīts ievērojami mazāk laika. Piemēram, matemātikā stundu skaits vidējā profesionālajā izglītībā ir vidēji 320, kamēr vidusskolās 420 un ģimnāzijās pat 525-700. Līdzīga tendence vērojama arī svešvalodā. Šis ir būtisks izaicinājums, jo daļa jauniešu, kas iegūst vidējo izglītību, lai vēlāk studētu augstskolā, augstāko izglītību tā arī neiegūst,” skaidro LB ekonomiste.
Arī Globālās konkurētspējas indeksā Latvija profesionālās izglītības jomā ievērojami atpaliek ne vien no ES vidējā līmeņa, bet arī no kaimiņvalstīm. Latvijā darba devēji pesimistiskāk vērtē profesionālās izglītības kvalitāti un absolventu prasmju atbilstību darba tirgus prasībām.
Uz nepieciešamību domāt par iekļaujošākiem risinājumiem norāda arī lielais mācības nepabeigušo audzēkņu skaits profesionālajā izglītībā. Pēdējo gadu laikā audzis no mācību iestādēm atskaitīto skolēnu īpatsvars, kas 2018. gadā sasniedzis 19% no kopējā profesionālajā izglītībā iesaistīto skaita. Daļa jauniešu jau pēc pirmajiem kursiem tiek “izķerti” no skolas sola un sāk darba gaitas, neiegūstot kvalifikāciju, kas ilgtermiņā pasliktina konkurētspēju darba tirgū. Savukārt citi, iegūstot darbu vienkāršajās profesijās, neapdomīgi pamet mācības un paliek vien ar pamatizglītību, kas mazina nodarbinātības iespējas nākotnē.
A.Migale saka: “Svarīgi saprast, kāpēc jaunieši nonāk profesionālajā izglītībā, un mēģināt noskaidrot iespējamos riska faktorus mācību nepabeigšanai. Iespējams, veicot izvēli, jaunietis nemaz īsti neapzinās, ko nozīmē darbs konkrētajā profesijā, un, sākot mācības, secina, ka izvēle nav bijusi pareiza.”
Statistikas dati liecina, ka Latvijā 12,7% darba ņēmēju strādā vienkāršajās profesijās, salīdzinājumam – ES vidēji 9%. Tas signalizē par bezdarba līmeņa palielināšanās risku, ja ekonomikas izaugsme bremzēsies un uzņēmējdarbība kļūs digitālāka. Tieši vienkāršajās profesijās gaidāms lielākais darbavietu skaita samazinājums digitalizācijas ietekmē.
Demogrāfiskās tendences liecina ne vien par skolēnu skaita samazināšanos, bet arī par pedagogu novecošanos, kas Latvijā ir starp izteiktākajām pasaulē. 2018. gadā veiktais OECD TALIS pētījums liecina, ka kopš 2013. gada pedagogu īpatsvars, kas vecāki par 50 gadiem, palielinājies par 7,6 procentpunktiem. Šī tendence vērojama arī profesionālās izglītības pedagogu vidū. Īpaši nozīmīgi būtu celt pedagogu digitālo kompetenci, kurā Latvijas ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ievērojami atpaliek ne vien no ES etalonvalstīm, bet arī Igaunijas.
“Lai nodrošinātu izglītojamo skaita palielināšanos, jādomā par profesionālās izglītības kvalitātes celšanu, piedāvājot pedagogiem konkurētspējīgu atalgojumu un tādējādi mudinot nozares speciālistus vairāk iesaistīties mācību procesā. Lai izvērtētu investīciju efektivitāti un novērtētu mācību satura atbilstību darba tirgus prasībām, nepieciešams kvalitātes monitorings. Vienlaikus, lai jaunietis spētu izdarīt izvēli par labu profesionālajai izglītībai un mazinātu no mācībām atbirušo skaitu, būtisks balsts varētu būt karjeras konsultanti skolās, kas palīdzētu jaunietim saprast, kurā virzienā doties. Profesionālās izglītības tēla spodrināšanā sabiedrības acīs liela nozīme ir nozaru uzņēmumu līdzdalībai – tiem jāiesaistās izglītības satura pilnveidē un jāmudina spējīgus speciālistus daļu laika veltīt arī jaunās paaudzes izglītošanai,” skaidro ekonomiste.
* Rakstā izmanota informācija no Latvija Bankas ekonomiskās analīzes vietnes Makroekonomika.lv
Komentāri