Būt neapmierinātam ir cilvēka dabā. Vieni dzied: “Aizej, lietiņ!” Citi lūdzas: “Kaut nu uzlītu!” Un tā ar visu. Bet kā gan var būt citādāk, ja apkārt tik daudz slikta, nepareiza, muļķīga. Veca patiesība – negatīvais piesaista, ir, par ko parunāt un pašausmināties, arī kāds prieciņš, ja kādam klājas sliktāk nekā pašam. Var jau runāt un skaidrot, ka jāpriecājas par citu veiksmēm, bet nu kaut kā nesanāk, vai ne?
Lai krāšņotu ikdienu, kā iesaka viedi prāti, nevajag lasīt un klausīties negatīvo, kaut acis meklē un ausis saspringst. Taču kurš liedz palasīt anekdotes, jautrus notikumus par citiem. Vai tad katrā it kā bēdīgā notikumā nav arī kas smieklīgs? Vien dažas minūtes padzīvojot internetā, acis noķēra, lūk, kādas ziņas. Nopietnas, bet vismaz savdabīgas. Un lasot gribas pasmaidīt.
Vakarrīt Teikā un Juglā, Rīgā, notverti pa ielām klaiņojoši trīs auni. Rīgas pašvaldības policija saņēma izsaukumus par vairākiem klaiņojošiem dzīvniekiem. Pārbaudot informāciju, Juglā ar kāda garāmgājēja palīdzību tika notverts viens auns, bet Teikā tikai ar dzīvnieku patversmes “Ulubele” speciālistu palīdzību saķēra vēl divus. Var vien iedomāties pilsētniekus, kuriem no rīta pretī nāk nevis sunītis vai kaķītis, bet auns, kāds redzēts multfilmās.
Dzīvnieki taču visiem patīk. Vēl labāk dabā, nevis TV ekrānā. Priecīga ziņa no Rīgas Zooloģiskā dārza, kur lauvu mītnē uzmanīgāks apmeklētājs var manīt kādu no diviem 31.maijā dzimušajiem lauvēniem. Kaut lauvenes parasti mazuļus slēpj migā vismaz līdz divu mēnešu vecumam, Cvanga savus pēcnācējus pasākusi lepni iznest āra smiltiņās un atrādīt tēvam Kali un apmeklētājiem. Tas sagādā ne mazums uztraukumu zoodārza darbiniekiem, jo, uztraucoties par cilvēku tuvumu, lauvene kļūst agresīva un nejauši var savainot mazuli.
Ja gribas redzēt, ko neparastāku, jādodas uz ZOO filiāli “Cīruļiem” un jāpapriecājas par jakiem. Tiem ir iezīmes no govs, cūkas un suņa. Tur ir bars Āzijas augstkalnu iemītnieku jaku. Šīgada mazuļiem doti vārdi Daba un Putenis. Abi skraidelē, lēkā, spārdās, dzenā viens otru kā šuneļi, astes izslējuši gaisā, bet pēc lielās dauzīšanās elso kā suņi, mēles izkāruši. Bet jaku balsis ir nedaudz līdzīgas cūkas rukšķēšanai.
Daba vismaz pēdējā laikā bijusi tā, kas patiesi veldzējusi, pratusi atvairīt sliktas domas, devusi cerību, ka grūtie laiki, ja tā var teikt par pandēmiju, reiz beigsies. Tā mainās gadalaikos, atjaunojas. Cilvēks arī. Kā citādi, jo viņš ir dabas daļa. Tikai cilvēkam nav iedotas tās prasmes, kas ir dabā. Dzīvot ar prieku un priecāties par dzīvi.
Komentāri