Prezidenta reformētāji

Darbu nesen noslēdza Saei­mas deputātu darba grupa, kas izvērtēja Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvaras. Viens no gala ziņojumā iekļautajiem aicinājumiem ir pāriet uz tautas vēlēta prezidenta institūciju. Šī ideja pie mums izskan regulāri, taču negaidīts ir darba grupas izstrādātais starpvariants – prezidentu vēlēt Sa­eimai kopā ar pašvaldībām.

Saeimas Juridiskās komisijas vei­dotā darba grupa deputāta Rin­golda Baloža vadībā ir strādājusi vairāk nekā divus gadus. Šajā laikā deputāti kopā ar daudziem ekspertiem, iesaistot arī bijušos prem­jerministrus un prezidentus, izvērtēja visu, kas Satversmē ir teikts par prezidenta darbu, pilnvarām un ievēlēšanas kārtību.

Satversme un valsts drošība

Darba grupas izstrādātajā gala ziņojumā ir secināts, ka valsts pamatlikumā noteiktās prezidenta pilnvaras kopumā ir adekvātas, prezidenta institūcija darbojas labi un palīdz noturēt līdzsvaru starp likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu valstī. Vienlaikus ziņojums piedāvā virkni labojumu, gan lai nodrošinātu, ka prezidenta pilnvaru regulējums atbilst mūsdienu starptautiskajām tiesību nor­mām, gan arī lai palielinātu prezidenta pienākumus ar savām iniciatīvām iesaistīties iekšpolitiskajās diskusijās.

Viens no aspektiem, kurus pārskatīt darba grupa aicinājusi, ir sais­tīts ar prezidenta pilnvarām nacionālās drošības jautājumos. Pie­mē­ram, darba grupa atzīmē, ka Sat­versme prezidentam ļauj rīkoties militāro jautājumu lemšanā, “ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām” – taču mūsdienās oficiāli karus valstis vairs nepiesaka, lai gan kari notiek. Tā tas ir, piemēram, Ukrainā. Līdz ar to Latvijas pamatlikumā ietvertais formulējums valsts apdraudējuma gadījumā prezidentam var pat traucēt spert attiecīgus soļus.

Amizantā loģika

Tāpat dokumentā ir aicināts paplašināt to valsts amatpersonu loku, kuras izvirza prezidents – tie varētu būt ne tikai Ministru prezidents un armijas komandieris, kā tas ir pašlaik, bet arī valsts kontrolieris, tiesībsargs, Latvijas Bankas prezidents un KNAB priekšnieks. Tas ir apsverams priekš­likums, kas būtu vērsts uz prezidenta kā šaurās politiskās interesēs neiesaistītas amatpersonas lomas izcelšanu.

Tiesa, amizants ir dokumentā iekļautais pamatojums, proti, ka šādā veidā tiks iegūti labāki amatu kandidāti. Ziņojuma autori norāda, ka, vienkārši izsludinot konkursus uz amatpersonas vietu un nosakot kritējus, kandidātu atbilsmes izvērtēšana varot būt “subjektīva”, turpretim, ja kādu kandidātu uzaicina prezidents, tad tas “sabiedrības acīs jau ir īpašs pagodinājums”. Tādā gadījumā bažu par izvēles subjektivitāti nevarot būt, jo kandidāti tāpat pirms apstiprināšanas tikšot apspriesti Saeimā. Tātad “loģika” – atklāts kon­kurss un konkrēti amatpersonas atlases kritēriji – ved pie subjektivitātes, turpretim kandidātu uzrunāšana – nē, jo Saeima taču ir “objektivitātes” garants.

Kuram jāvēl prezidents

Vislielāko uzmanību ir pelnījis darba grupas viedoklis saistībā ar prezidenta ievēlēšanas kārtību. Ziņojumā ir norādīts, ka Latvijas sabiedrība konsekventi atbalsta ideju par tautas vēlētu prezidentu, kā arī izklāstīti divi prezidenta ievēlēšanas kārtības varianti. Pirmajā gadījumā prezidentu patiešām ievēl pilsoņi, bet otrajā – tiek paplašināts prezidenta vēlētāju loks un tiek noteikts, ka valsts augstāko amatpersonu ievēl simts deputāti kopā ar simts pašvaldību pārstāvjiem. Un te nu sākas īstās dīvainības.

Ir iespējams atrast sakarīgus pamatojumus, kāpēc prezidents ir jāvēlē tautai. Darba grupa uzskata, ka ir nepieciešams stiprināt tau­tas mandātu, kas vairotu sabiedrības atbalstu prezidenta institūcijai. Prezidents kā tiešāks sabiedrības pārstāvis varēšot labāk uzņemties “politiski neitrāla arbitra lomu”. Turklāt ievēlēšanas kārtība nebūt nenozīmē, ka jāmaina varas sadalījums un Latvija jāpadara par, piemēram, prezidentālu vai pusprezidentālu republiku. Par to visu gan var un vajag diskutēt. Ir skaidrs, ka Saeima ne vienmēr spēj atrast un ievēlēt pašu labāko iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Sabiedrībai iespējas (ne)kļūdīties šajā jomā vēl nav dotas. Tas, ka sabiedrība tādas iespējas sev vēlas, ir pamats šo ideju turpināt uzturēt dienaskārtībā – bet arī tad ir uzmanīgi jāizsver plusi un mīnusi.

Taču krietni grūtāk ir saprast dar­ba grupas piedāvātā “starpvarianta” pamatojumu – ka prezidentu vē­lētu Saeimas deputāti kopā ar paš­valdību pārstāvjiem. Nav paš­saprotami, ka ievēlētāju loka paplašināšana nestu kādus īpašus ieguvumus – piemēram, uzlabotu pre­zidenta amata kandidātu kvalitāti un viņu efektīvāku izvērtēšanu atbilstoši kvalifikācijām, vai ka šāda kārtība precīzāk īstenotu tautas viedokli. Tas prezidenta vēlēšanu tieši varētu sarežģīt un palielināt politiskās aizkulišu tirgošanās nozīmi. Arī pašvaldību pārstāvji taču ir ievēlēti no politiskiem spēkiem – nereti no tām pašām partijām, kas darbojas arī Sa­ei­mā. Līdz ar to šādas kārtības efekts varētu būt vienkārši Saei­mā ievēlēto partiju spēku samēru izmaiņas.

Šī ideja ir saistīta arī ar gluži praktiskām neskaidrībām, kas dar­ba grupas ziņojumā nav apskatītas. Viena no tām: Latvijā ir 119 pašvaldības, taču ir piedāvāts no pašvaldību puses veidot simts vēlētāju grupu. Kuras pašvaldības pa­liks bez savas teikšanas? Un tie­ši kurš no pašvaldības būs tas, kurš piedalīsies prezidenta vēlēšanā? Uz šiem un citiem gluži praktiskiem jautājumiem ziņojumā atbildes nav. Šīs ir pavisam zaļas, pēdējā brīdī radušās idejas, kas tomēr savādā kārtā ir iekļuvušas darba grupas gala ziņojumā.

Līdz ar to gala secinājums ir tāds – deputātu ziņojumā par Valsts prezidenta institūciju ir idejas, kuras var virzīt tālāk apsvēršanai, bet vienlaikus tajā ir arī pārsteidzīgi un slikti pamatoti piedāvājumi.